Lasām stāstu. Bet kaut kā pusklausās. Ejam skatīties, kur mūsu mājai bēniņi, lai būtu saistošāk klausīties. Klusiņām aizlavāmies līdz kāpnēm koridorā, jo, kas to zina, ja nu tie bēniņi ir tādi bailīgie un noslēpjas. Lielā nopietnībā un pilnīgā klusumā mazās sejas paveras augšup uz iestikloto bēniņu lūku. Tur tagad ir vieta, kur glabājas dažādas mazliet noslēpumainas, bet pozitīvi pārsteidzošas lietas. Dodamies atpakaļ. Bet klausīšanās atkal tā īsti nevedas.. Un tur - bruņnesis. Un, kurš gan nevēlas uzzināt, kā tāds zvērs izskatās?
Un te stāsts kļūst interaktīvs, pateicoties internetam.
Pirmais ir skatīšanās prieks, bet pēcāk bruņnesi izdodas iepazīt mazliet tuvāk, vislielākās ovācijas izpelnās ēšana no bļodiņas un vannošanās.
Ja pirmais video ļauj labi aplūkot, kāds zvēriņš izskatās un teju izskaitīt viņa bruņu strīpas, tad otrs ir interesants procesa ziņā. Bērni var ne tikai novērot bruņnesi, bet arī izdarīt savus secinājumus, sākot ar salīdzināšanu (katras vanniņas priekšrocības un atbilde uz jautājumu, kura patiktu viņiem) un turpinot ar novērošanu, piemēram, ka bruņnesim ir gari nadziņi, kas skrapst, pārvietojoties.
Tomēr - fakti par bruņnešiem var būt labs materiāls tikai tad, ja ir emocionāls pamats interesei. Un savā ziņā varbūt tas nedaudz māca saistīt lasīto ar konkrētu vizuālu tēlu, kas mazā vecumā var būt uzskatāms, bet lielākā - iztēles redzējums.
Stāsts: Linards Rozentāls Bruņnesis, no krājuma pasaules labākais: stāsti par Dievu lieliem un maziem bērniem
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru