Man ir tāda pārliecība, ka sava vieta bērna audzināšanas procesā ir t.s. atdarināšanas teorijai (kā kaut kam, kas darbojas - kā vienam no veidiem, kādos bērns un vispār cilvēks mācās un iemācās). Ir svarīgi, ko darām mēs - pieaugušie, pavadot laiku ar bērnu. Ir svarīgi, kā mēs organizējam telpu ap sevi un kāda loma tajā ir priekšmetiem. Ir svarīgi, kā mēs izvēlamies nodarbes un ar kādu attieksmi attiecamies pret tām...
Blakus manai gultai vienmēr ir grāmata, reizēm veselas kaudzes... Jau divas nedēļas manu koridora skapīti apdzīvo "Vīrs, kurš gleznoja madeļkociņus" (autors - Johanness Mario Zimmels). Un gandrīz ik dienu kādu daļiņu sava laika arī puikas velta grāmatām - tiesa, katrs pa savam. Lielākais šķirsta un gudri atdarina lasīšanu (tiešā nozīmē), mazākais parasti tās pārkrāmē, izmēģina kā slidkalniņu vai priecājas par bildēm. Bet - svarīgais ir tas - ka grāmatām jau tagad ir vieta viņu dzīvē. Ir vieta lasīšanai - ne tikai tad, kad kāds lasa priekšā (ne tikai pēc citu iniciatīvas).
Vai grāmatai vispār ir nākotne? Straujais temps, kādā attīstās tehnoloģijas, liek sevi just gandrīz jebkuram. Tagad tāfeli daudziem bērniem nomaina vecāku viedtālrunis, iPad vai Padfone vai... un te es lieku daudzpunkti. Un savā ziņā ziņā arī prasība pēc dzīves mobilitātes līmeņa paredz, ka šo tehnoloģiju loma tikai pieaugs. Tas paver mums citas perspektīvas un liek jautāt, vai pienācis brīdis, kad drukātais un taustāmais vispār tiks pārvērtēts? Brīdis, kad grāmatu piekrautus plauktus nomainīs minimālistisks risinājums, kas apvienos sevī gan grāmatas, gan DVD, gan CD, gan ģimenes fotoalbūmu. Mana atbilde ir, ka, kamēr indivīds to varēs atļauties, ņemot vērā savas prioritātes, mēs izvēlēsimies. Jā - varbūt taustāma grāmata kļūs par ekstru un var būt, ka bērni labprātāk lasīs planšetdatorā. Bet - jautājums pēc būtības ir par to, vai lasīs. Tāpēc atslēgas vārds nav grāmata, bet ir lasītprieks.
Lasītprieks. Man patīk šis salikums no diviem vārdiem, jo tas izsaka, ka mēs lasot varam tik daudz iegūt, ka tas mums sagādā prieku. Lasīšana nav tikai informācijas ieguves veids, kā to savā ziņā nonivelē mūsdienu interneta ziņu mediji, uzsverot, ka interneta ziņai jābūt pietiekami īsai un konkrētai. Un - tā pat nebūtu problēma, ja vien no ziņu medijiem to lielā mērā nepielāgotu visam interneta saturam, neaizgūtu, kā interneta videi raksturīgu un nepieciešamu šablonu, jo tā tas nav. Katram profilam ir savas vajadzības un daudzējādā ziņā kvalitāte joprojām ir aktuālāka kā kvantitāte. Īpaši tādēļ, ka mēs sākam pāriet uz lasīšanu elektroniskā formātā - līdz ar ko interneta vidē palielinās to apmeklētāju skaits, kuri meklē SATURU. Tāpat pieaugušajiem, tāpat bērniem - svarīgais, lai iegūtu un iepazītu lasītprieku, ir tas, vai ir ko novērtēt. Bet, lai novērtētu, jābūt, ar ko salīdzināt. Jābūt pieredzei.
Izvēle un gaume ir divi ļoti elastīgi jēdzieni. Katram būs kaut kas savs, kas pirmais ienāks prātā, ja doti būs tikai šie divi. Bet katrs pie savas izpratnes ir nonācis noteiktā ceļā - savā veidā ir iemācījies saprast, kas ir izvēle un kas ir gaume. Lai nu kāda arī būtu katra individuālā atbilde (jo tas ir atsevišķa temata un pat disertācijas cienīgs jautājums), domājot par savu bērnu lasītprieku, es bieži domāju par to, kādai literatūrai būtu jābūt viņiem pieejamai - jo tomēr vecāki lielā mērā (vismaz sākumā) var izvēlēties, ko savam bērnam piedāvāt. Ne jau tā, ka ik rītu uz galda ir grāmata, bet tā, ka bērna grāmatu plauktā grāmatas kāds saliek - vislabāk pēc iespējas nemanāmāk. Tā, lai grāmatas bērnistabas vai ģimenes viesistabas interjerā iekļaujas organiski. Lai bērns var izvēlēties un līdz ar to iegūt pēc iespējas pozitīvāku pieredzi. Protams, nav runa par to, ka grāmata savu reizi (un es uzsveru šo akcentu) ir pārsteigums, dāvana vai ieteikums. Runa ir par to, ka bērnam lasīšanas procesam jāļauj iepazīt izvēles plašums - galvenokārt sprieduma 'ir no kā izvēlēties' formā. Jo katrs mēs esam individualitāte arī trīs un piecu gadu vecumā - katru interesēs kaut kas cits.
[Gabriela mīļākā grāmata šobrīd ir atlants... nu, un kas par to? Forši, ka viņam ir mīļākā grāmata!]
Un - tas īstenībā attiecas ne tikai uz lasīšanu, arī uz sportošanu, zīmēšanu un citām labām lietām, ko mēs gribam savam bērnam parādīt. Ir svarīgi - kā mēs to izdarām. Šis 'kā' ir apmēram 40% vai pat 50% no mūsu rezultāta...
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru