Vakar nejauši uzgāju kādu bloga ierakstu, kur bija ievērots, ka ir interesanti domāt par to, vai un kāda saikne pastāv starp mūziku, kas mums patīk, un mūsu identitāti.
Lūk, spēles pozīcijas [jo man patīk par šo eksperimentu domāt, kā par spēli]:
> What was the first song you ever bought? / pirmā dziesma, ko iegādājāties, vai ieraksts - tulkojums aptuvens, kādi jau nu tulkojumi vispār ir pēc dabas - cits elegantāks, cits mazāk, bet tomēr
> What song always gets you dancing? / dziesma, kas vienmēr rosina dejot
> What song takes you back to your childhood? / dziesma, kas rada bērnības sajūtas
> What is your perfect love song? / dziesma par mīlestību - tā īstā un vienīgā
> What song would you want at your funeral? / dziesma, ko vēlētos atskaņot savās bērēs
> Time for an encore. One last song that makes you, you? / dziesma, kas izsaka jūs..
Es nezinu vēl par citām pozīcijām, bet, šķiet, ka ar bērnību man saistās šī nakts dziesmiņa >
Bet pavisam noteikti man bērnības sajūtas atdzīvināja omītes ābolrausis. Dažreiz tik labi, ka ir tādas nestandarta pusdienas, bez vispār uzskatāma iemesla.. par kurām parūpējas kāds cits.
Un šodien bērnības sajūta ir vēl arī Jonatana un Sāras pienenē >
Es nezinu, cik lielā mērā, bet tas noteikti kaut kā iepazīstina ar mani. Un - nav svarīgi, vai to izsaka vārdos, akadēmiski atšifrējot. Svarīgi ir, kādas sajūtas tas rada, jo sajūtas ir pamatā tam, ko mēs sakām par citiem, kad tiekam jautāti par to, kādi cilvēki viņi ir.
Lai arī tas, ko mēs varam dot/līdzdalīt ar saviem bērniem, būs tikai drusciņa viņu pasaules ainā, pa drusciņai vien mēs varam celt kalnus, no kuriem var tālu redzēt.. vai ne?
Un varbūt aizdomāšanās par to, kāda ir mūsu mūzikas liste, ir labs līdzdalīšanas/iepazīstināšanas ar sevi vingrinājums vecākiem+bērniem..
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru