Es taču saku kakis..

Saulains, bet īsti rudenīgs rīts. Kaimiņu kaķe Ļiza gar virtuves logu dodas slaidā pastaigā pa dārzu un sagādā priekus mazajiem. Bet iepazīstināšana man pašai izvēršas par jautrības pamatu. :)

"Kaķis, kaķis!"
"Jā, tā ir Ļiza."
"Kaķis.."
"Ļiza ir kaķa vārds. Tāpat kā tevi sauc Gabriels."
"Kā omu sauc?"
"Mirdza"
"Kāds vārdiņš ir mazajam Danielam?"
"[valdu smieklus] Daniels.."
"Un kaķim vārdiņš - Miza" [smejos, knapi valdos..]
"zaķīt, Ļiza"
"nu, ja - Miza" [smejos, vairs nevaldos]