Slimnīcas nodaļa ir kā mazs sabiedrības modelis, kurā ir gan savas rakstītās un nerakstītās vienošanās, gan reakcijas un pretreakcijas uz dažādām norisēm sadzīvē. Tāpat - simboliski piemēri tam, kā esam saistīti viens ar otru, un tam, kā īstenojas politiskā līdzdalība. Un - lai cik tas nebūtu pārsteidzoši - te ļoti labi redzams sirds stāvoklis, jo, par spīti visiem centieniem, visu ko pievienojot un pārvienojot, it kā radīt augstākas kvalitātes un stabilāka finansējuma nodrošinātus medicīnas pakalpojumus, joprojām notiek kiš miš ar un bez rozīnēm. Un te nav runa tik daudz tieši par medicīnisko personālu, kā par to, ka visiem (faktiski nav nekādu divu pušu), nodaļā ienākot jaunam pacientam, jāsaskaras ar salīdzinoši grūtu izvēli, kurā palātā jauno slimnieku ievietot. Vieniem jāpieņem lēmums, kur, otriem, kā uz to reaģēt.
T.i., nemaz nerunājot par to, ka sākotnēji nav iespējams vienmēr noteikt precīzu diagnozi, faktisko apstākļu dēļ, mediķi ir spiesti izlemt par to, kura dažādo simptomu kombinācija būs mazākais ļaunums.. Protams, kā augstāko standartu izvirzot pēc iespējas mazāku risku. Rezultātā ir iespējams, ka bērns nonāk slimnīcā ar plaušu karsoni, bet izrakstās pēc atveseļošanās no rota vīrusa. Un jebkurā citā kombinācijā. BET - pirms šī piezīme kļūst par medicīnas sistēmas noriešanu - es gribu atgādināt, ka vienmēr pastāv teorētiska iespēja, ka jūs savam mājās slimojošajam bērnam tāpat atnesīsiet papildu vīrusu.
Salīdzinoši bieži mums ir tā, ka pie nopietnākas vīrusa pārslimošanas pēc tās drīz pieplusojas cita saslimšana. Gluži vienkārši organisms novājinās slimošanas laikā un jūtīgāk uztver apkārtējās vides ietekmes. Kas tikai nozīmē, ka atveseļošanās noslēguma fāze, kā organisma līdzsvara atjaunošanās, nav mazāk būtiska, kā pati cīņa ar slimību.
Bet es arī nesaku, ka augstāk minētais tāpēc jāpieņem kā norma. Bet.. novērojumi pierāda, ka atsevišķas reakcijas ne tikai neizmaina situāciju uz labu, bet pasliktina to.
Bet svarīgais te ir kaut kas cits > saglabāt iekšējo modrību atpazīt tās lietas, kas ir cilvēcības un kas ir pašaizsardzības/nepieciešamības jautājums. T.i., ja jūsu palātā atrodas mazuļi, pie kuriem viņu tuviniekiem nav iespējams palikt, bet viņu un jūsu bērna saslimšanas ir atšķirīgas, jums jāsaskaras ar jautājumu, vai spersiet soli uz priekšu un iesaistīsieties viņu ikdienas izmainīšanā? Tāpat - ja jūs redzat nepilnības tur, kur tās jau robežojas ar nolaidību vai tam līdzīgi, jūsu izvēle ir par to ziņot vai neziņot tiem, kuri slimnīcā ir par to atbildīgi, vai darīt zināmu plašākai sabiedrībai, ja jums ir pamats domāt, ka saruna vadības kabinetā būs tikai formalitāte. Abi šie atbildības veidi prasa, lai rūpīgi tiktu izvērtēta gan situācija, gan reakcijas atbilstība vispārējiem un katra iekšējiem standartiem..
Tas pats attiecas arī uz pārmaiņām, ko šobrīd eksperimenta ietvaros ikdienā ievieš iedvesmošanās no Džeimsa grāmatas. >> Jebkurā lēmumā ir gan atbildības, gan robežu faktors. Atbildības tādā nozīmē, ka primāri jārēķinās ar savu situāciju un izvēļu tālāku iedarbību. Robežu tādā nozīmē, ka pozitīvām pārmaiņām nevajadzētu nest negatīvu rezonansi, piemēram, kļūstot par iemeslu neiecietībai vai citādu personiskās morālās robežas pārkāpšanu.
Atbilstoši kontekstam, lai gan diskutējami, bet tikai tādā nozīmē, ka diskutējami jau ir tas, kas ir izvēle. [Plašākam ieskatam iesaku sākt ar Platonu un Epiktētu..]
..
Eksperiments galvenokārt cieš fiziskās slodzes sadalījuma ziņā, jo, ja vēl varētu atrast vietu un pierunāt ķermeni un prātu uz laiku stundai kalanētikas, tad tomēr bērnu nodaļa nešķiet piemērota vide. Un - arī ar pirmajiem diviem būtu ļoti jāpacenšas. Un - tas nav nepieciešams. T.i., pavisam noteikti šis ir arī krīzes situācijas modelis, kurā katrs var iepazīt to, kā attiecībā pret savām prioritātēm mainās lietu nozīme un dienas sakārtojums. Tas, ko mēs izvēlamies darīt vai nedarīt, ja laiks ir šādā veidā ierobežots, ka varat tikai tad pievērst uzmanību kaut kam citam, ja to atraujat kaut kam pirmajam.
Kādu brīdi es apsvēru arī to, turpināt vai ne šos eksperimenta ierakstus, bet paliku tomēr pie rakstīšanas tā iemesla dēļ, ka šī pieredze īstenībā ļoti lielā mērā iederas kategorijā 'ikdiena ar bērnu'.
Tad nu par eksperimenta veiksmēm no uztura viedokļa. Vēlreiz ļoti neilgā laika periodā gūstu apliecinājumu tam, ka dzīvesveida maiņa prasa iekšējo stāju > to, lai tas būtu konkrēts lēmums, un skaidrību, cik lielā mērā vēlaties to īstenot. Jo tādās vietās, kā šī, nākas saskarties izvēli starp gataviem variantiem. Jums tiek piedāvāta ēdienkarte, no kuras var paņemt to, kas iederas jūsējā, pārējo aizvietojot.
Galvenais secinājums ir, ka tad, ja uzturs tiek veidots pēc iespējas ievērojot veselīga dzīvesveida idejas un priekšnoteikumus, tad ēdienkarte slimošanas laikā ir mazāk jāierobežo un jāpielāgo
T.i., nemaz nerunājot par to, ka sākotnēji nav iespējams vienmēr noteikt precīzu diagnozi, faktisko apstākļu dēļ, mediķi ir spiesti izlemt par to, kura dažādo simptomu kombinācija būs mazākais ļaunums.. Protams, kā augstāko standartu izvirzot pēc iespējas mazāku risku. Rezultātā ir iespējams, ka bērns nonāk slimnīcā ar plaušu karsoni, bet izrakstās pēc atveseļošanās no rota vīrusa. Un jebkurā citā kombinācijā. BET - pirms šī piezīme kļūst par medicīnas sistēmas noriešanu - es gribu atgādināt, ka vienmēr pastāv teorētiska iespēja, ka jūs savam mājās slimojošajam bērnam tāpat atnesīsiet papildu vīrusu.
Salīdzinoši bieži mums ir tā, ka pie nopietnākas vīrusa pārslimošanas pēc tās drīz pieplusojas cita saslimšana. Gluži vienkārši organisms novājinās slimošanas laikā un jūtīgāk uztver apkārtējās vides ietekmes. Kas tikai nozīmē, ka atveseļošanās noslēguma fāze, kā organisma līdzsvara atjaunošanās, nav mazāk būtiska, kā pati cīņa ar slimību.
Bet es arī nesaku, ka augstāk minētais tāpēc jāpieņem kā norma. Bet.. novērojumi pierāda, ka atsevišķas reakcijas ne tikai neizmaina situāciju uz labu, bet pasliktina to.
Bet svarīgais te ir kaut kas cits > saglabāt iekšējo modrību atpazīt tās lietas, kas ir cilvēcības un kas ir pašaizsardzības/nepieciešamības jautājums. T.i., ja jūsu palātā atrodas mazuļi, pie kuriem viņu tuviniekiem nav iespējams palikt, bet viņu un jūsu bērna saslimšanas ir atšķirīgas, jums jāsaskaras ar jautājumu, vai spersiet soli uz priekšu un iesaistīsieties viņu ikdienas izmainīšanā? Tāpat - ja jūs redzat nepilnības tur, kur tās jau robežojas ar nolaidību vai tam līdzīgi, jūsu izvēle ir par to ziņot vai neziņot tiem, kuri slimnīcā ir par to atbildīgi, vai darīt zināmu plašākai sabiedrībai, ja jums ir pamats domāt, ka saruna vadības kabinetā būs tikai formalitāte. Abi šie atbildības veidi prasa, lai rūpīgi tiktu izvērtēta gan situācija, gan reakcijas atbilstība vispārējiem un katra iekšējiem standartiem..
Tas pats attiecas arī uz pārmaiņām, ko šobrīd eksperimenta ietvaros ikdienā ievieš iedvesmošanās no Džeimsa grāmatas. >> Jebkurā lēmumā ir gan atbildības, gan robežu faktors. Atbildības tādā nozīmē, ka primāri jārēķinās ar savu situāciju un izvēļu tālāku iedarbību. Robežu tādā nozīmē, ka pozitīvām pārmaiņām nevajadzētu nest negatīvu rezonansi, piemēram, kļūstot par iemeslu neiecietībai vai citādu personiskās morālās robežas pārkāpšanu.
Tam, ka vienā veidā izvēlaties dzīvot labāk, dzīve jāpilnveido, nevis jārada triecienam līdzīga ietekme uz citu tās daļu.
Lai gan, ja godīgi, man joprojām un arvien vairāk šķiet, ka balansa situācijā viens atbilstošs lēmums tikai motivē un arī citādi tieši un netieši ierosina otru atbilstošu lēmumu. Tā pati patiesība, ka nevar stāvēt uz diviem ceļiem vienlaikus > vai nu esat te vai tur..
..
Eksperiments galvenokārt cieš fiziskās slodzes sadalījuma ziņā, jo, ja vēl varētu atrast vietu un pierunāt ķermeni un prātu uz laiku stundai kalanētikas, tad tomēr bērnu nodaļa nešķiet piemērota vide. Un - arī ar pirmajiem diviem būtu ļoti jāpacenšas. Un - tas nav nepieciešams. T.i., pavisam noteikti šis ir arī krīzes situācijas modelis, kurā katrs var iepazīt to, kā attiecībā pret savām prioritātēm mainās lietu nozīme un dienas sakārtojums. Tas, ko mēs izvēlamies darīt vai nedarīt, ja laiks ir šādā veidā ierobežots, ka varat tikai tad pievērst uzmanību kaut kam citam, ja to atraujat kaut kam pirmajam.
Kādu brīdi es apsvēru arī to, turpināt vai ne šos eksperimenta ierakstus, bet paliku tomēr pie rakstīšanas tā iemesla dēļ, ka šī pieredze īstenībā ļoti lielā mērā iederas kategorijā 'ikdiena ar bērnu'.
Tad nu par eksperimenta veiksmēm no uztura viedokļa. Vēlreiz ļoti neilgā laika periodā gūstu apliecinājumu tam, ka dzīvesveida maiņa prasa iekšējo stāju > to, lai tas būtu konkrēts lēmums, un skaidrību, cik lielā mērā vēlaties to īstenot. Jo tādās vietās, kā šī, nākas saskarties izvēli starp gataviem variantiem. Jums tiek piedāvāta ēdienkarte, no kuras var paņemt to, kas iederas jūsējā, pārējo aizvietojot.
Jāņem vērā tas, ka, ieviešot jebkuras izmaiņas vai papildinājumus ēdienkartē, jums jārēķinās ar diagnozi - manā gadījumā ar bērna, bet, vispārīgi runājot, ikvienam saistībā ar uzturēšanos slimnīcā un/vai ārstēšanos mājās. Vislabāk par ierobežojumiem konsultēties ar ārstu.
Galvenais secinājums ir, ka tad, ja uzturs tiek veidots pēc iespējas ievērojot veselīga dzīvesveida idejas un priekšnoteikumus, tad ēdienkarte slimošanas laikā ir mazāk jāierobežo un jāpielāgo
Ēdienkarte / 31.03.
Brokastis: prosas putra (mazais atsakās to ēst un viņa brokastis veido vistas gaļa un banāns)
Pusdienas: kartupeļu-kāļu biezenis un maltās gaļas kotlete
Vakariņas (tiek pasniegtas 17:00): dārzeņu zupa ar frikadellēm
Papildinājumi: krekeri mazajam, manā ēdienkartē > rudzu maize, vārītas olas, lobītas saulespuķu sēklas
Te nu ir īstā vieta parunāt arī par iepriekš minētajiem ierobežojumiem > pie vēdera vīrusiem parasti tiek noteikti ēšanas ierobežojumi, kas ietver nē saldumiem, baltmaizei u.tml. Tāpat arī daļa augļu un dārzeņu var nebūt vēlami: āboli, bumbieri, plūmes, sarkanās bietes. Labi ir viss, kas labi iedarbojas pret konkrēto slimību, piemēram, vistas buljons, vārīta vai sautēta vistas gaļa, vārīti griķi, rīsi. Nav ieteicams iekļaut slimošanas ēdienkartē piena produktus, ceptu, treknu, garšvielotu. No plašāk pieejamajiem augļiem vislabāk izvēlēties banānus. Dzert vajag pēc iespējas vairāk un vislabāk tīru ūdeni, var arī stipru kumelīšu tēju (viegls kumelīšu uzlējums ir pretējas ietekmes).
Piedodiet par gramatikas kļūdām, ir zināms nogurums..
P.S. šis nav pirmā aprīļa joks, par datumu atceros tikai tad, kad paskatos ieraksta publicēšanas versiju..
P.S. šis nav pirmā aprīļa joks, par datumu atceros tikai tad, kad paskatos ieraksta publicēšanas versiju..
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru