Autors: Džeimss Daigens / James Duigan
Izdevējs: White Book
Gads: 2010. / latviešu izdevums - 2013.
Lappušu skaits: 160 lpp.
Aptuvenā cena: 9.00 - 10.00 LVL
Man uzreiz jāatzīstas, ka vispār es esmu skeptiska pret visām ātrajām receptēm. Un tad nu 14 dienas, kas ir tieši 2 nedēļas, kas reizēm paskrien TIK ātri, ka pat pamanīt nav iespējams, ir diezgan interesants uzstādījums. Īpaši, ja maināmais objekts ir ķermenis. No otras puses, būdama PR menedžere, es arī zinu, ka uzņēmuma slaido līniju šādā laika posmā noteikti var manāmi uzlabot. Lai gan - daudz atkarīgs no 'starta kapitāla'.
Atverot Džeimsa Daigena grāmatu, mans galvenais jautājums bija - vai un ko tieši var panākt 14 dienās, mainot savu attieksmi un pieeju pavisam ikdienišķām lietām? Tostarp, ēdienkartei, kas gan visticamāk nevienu nepārsteigs, jo ir, manuprāt, viens no biežāk lietotajiem 'jājamzirdziņiem' - ar to es domāju - viens no pamata faktoriem, kas tiek izcelts kā nozīmīgs vienmēr, kad ir runa par ķermenisko dzīves pusi.
Bet, jā - es vispār piekrītu, ka ĒDIENS IR SVARĪGS - un te nu salīdzinoši par pārsteigumu nosaucamais moments - šī nav grāmata par diētu, šī ir grāmata par to, ka der zināt, ko mēs ēdam. Izejot kaut vai no tās vienkāršās pozīcijas, ka mēs taču domājam, ko dot un ko nedot mazulim. Tātad - mēs atzīstam, ka daļa no tā, kas ir uzturam paredzēts pēc idejas, nav tam piemērots vai nav pietiekami labs faktiski.
Vai īstenībā pamats tam, ka mēs nemainām savus ēšanas paradumus, bieži nav doma, ka tas ir pārāk dārgi un sarežģīti?
Attieksme laikam arī ir būtiskākais atslēgas vārds, ko es gribu attiecināt uz grāmatu. Pirmkārt, valdzinoša ir pati autora attieksme un tas, ka runa ir nevis par teorētisku priekšmetu, bet par paša praksi un pieredzi. [Džeimss Daigens ir personīgais treneris un ikdienā izstrādā uztura plānus saviem klientiem.] Un - ļoti jau iespējams, ka tajā ir daļa reklāmas, bet vienalga ir patīkami 'sastapt' grāmatā personiskas piezīmes. Otrkārt, man patīk ideja, ka, lai kaut ko mainītu savā dzīvē (un tam ne tuvu nav jābūt tieši izskatam) ir vajadzīga apņemšanās.
Tātad tas, ko pavisam noteikti ir iespējams iegūt 14 dienās, ir pieredze, ka šķietami neiespējamais IR IESPĒJAMAIS. Pieredze pašam ar sevi un savas apņemšanās robežām. Pārējais ir izvēles jautājums - cik un kādā formā piedāvātais dzīvesveida eksperiments ir saistošs. Sākot ar to, ka ir iespējams ievērot tikai piedāvāto principu un atbilstoši tam izvērtēt savu dzīvesformu. T.i. - nevienam no mums nav jāatdarina konkrēta formula, jo ir vairāk kā skaidrs, ka pilnīgi precīzi visiem neatbildīs viens un tas pats plāns. Svarīgais ir vadlīnijas.
Reizēm tad, kad mēs paši sevi kaut vai tikai izaicināšanas pēc pārbaudām, mēs iegūstam pavisam citu skatījumu uz to, ko mēs varam.
Bet, ja par praktisko pusi, tad šī grāmata iepazīstina ar salīdzinoši lielu daudzumu faktu par uzturu un veselīgu dzīvesveidu, turklāt lielākā daļa no tiem izteikti nevis vienkārša apgalvojuma formā, bet papildinot ar skaidrojumu. Uzreiz piebildīšu, ka mani priekšstati par veselīgu uzturu ir drīzāk vispārīgi, tāpēc es nevaru strīdēties par zinātnisko pusi. Bet - vadoties no loģikas, var piekrist, ka daudzas no norādēm ir gluži acīmredzamas. Citēšu autora piemēru par to, kā atpazīt tīru pārtiku > tā "nesatur sastāvdaļas, kuras jūs nevarat izrunāt" :D Viss ģeniālais ir vienkāršs.. Un ir jau skaidrs, ka runa nav par dienvidu zemju garšvielām ar īpatnējiem nosaukumiem.
Tāpat - jūtos neizsakāmi glaimota par atziņu, ka jogurts tas ir slikti, jo to pagatavošanā tiekot izmantoti pārāk nogatavojušies augļi, kas samazina to uzturvērtību. Hmm.. Nav ne jausmas (nu, aptuvena nojausma neskaitās kā arguments, lai iebilstu pret vai iestātos par), kā tiek ražoti jogurti , bet visādā ziņā tas vienmēr ir bijis produkts, ko praktiski nelietoju - man tie gluži vienkārši negaršo.. :D Bet tā jau vairāk ir gaumes lieta. Un, jā, ja par izņēmumiem - bezpiedevu jogurts lieti der mērcēm. Starp citu - mana krustmāte bērniem mēdz to piedāvāt, mājās piejaucot svaigas ogas - piemēram, zemenes. (Masas viendabību var panākt 'draudzējoties' ar blenderi.)
Atgriežoties pie grāmatas un tā, kas pēc autora domām ir slikti > lieta, kas mani personīgi pat ļoti iepriecināja (un grāmatnīcā es vispār nemēdzu šāda tipa izdevumiem pievērst uzmanību), ir tabulas ar trīs alternatīvām, kurām ir atšķirīgas gradācijas pakāpes - t.i., ja arī šīs grāmatas lasītājs piekrīt autora nostājai par 'slikti', bet nespēj finansiāli 'pavilkt' 'vislabāk', ir vēl iespēja izvēlēties to, kas ir 'labi', t.i., kas ir labi salīdzinošajā aspektā. Jo - kas arī ir loģiski - nevar ēst to, ko nevar nopirkt vai kas citos legālos veidos nav nonācis ēdāja īpašumā.
Vēl viens + ir tas, ka grāmatā tiek piedāvātas receptes. Tas ne tikai padara to dinamiskāku, bet arī praktiskāku. Arī te ievērots tas pat princips - dažādas gaumes un dažādas iespējas. No maltās gaļas ar kabaci, tomātiem un garšvielām līdz kalmāram ar 'nezin ko'. Tostarp sadaļā 'nezin kas' ietilpst arī zināma specifiskas produktu līnijas un zīmola reklāma, bet tas pēc būtības nesabojā pašu ideju jeb to, ko varētu nodēvēt par pamattekstu. T.i., grāmata no tā neko nezaudē, lai arī - par to, vai iegūst, varētu atsevišķi diskutēt.
Būtiskākais tomēr joprojām ir tas, ka šī grāmata ir par attieksmi, par kritisko spriestspēju un par zināšanām. Piemēram, ja atbilde uz jautājumu "vai jums garšo burgeri", ir "jā", tad autors ar šo grāmatu jautā - "bet varbūt jums garšo labi pagatavota liellopu gaļa?" Un tā ir pieeja, ko lieti derētu praktizēt visās dzīves jomās..
Izvēloties plauktu mājas bibliotēkā, lasāmgabals der kaut kur starp populārzinātnisko un iedvesmojošo literatūru.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru