Puikas pārvērtuši savus ēdamgalda krēslus par traktoriem. Un dzīvojamās istabas grīdu ir pārvērtuši par trasi. Un - neizbēgami seko sadursme. Būkšķis un mazais ikdienas kašķis par to, kuram pirmajam 'jābrauc atpakaļ'. Bet viņi jau 'ir trenēti' ar trīsriteņiem un būtiska iejaukšanās nav nepieciešama. Savā ziņā viņi jau ir apguvuši mazos ceļu satiksmes noteikumus. Un - īstenībā - ne tikai ceļu satiksmes noteikumus. Bet arī prasmi rēķināties ar otru.
Empātija - spēja iejusties otra situācijā, izprast, novērot un ņemt vērā otra izjūtas (to izpausmi izturēšanās kopainā). Ticami, ka ir iespējams runāt par dažādām empātijas formām, ne tikai par līmeņiem. Tostarp, tādā kontekstā, ka empātijai un citām sociālajām maņām ir tuva līdzdarbība, savstarpēji ietekmējoša. Šī nav oficiālā definīcija.
Svarīgais, ko satiksmes noteikumi iemāca pirmsskolas bērnam, ir spēja novērtēt otra robežas, kā arī saprast, ka sabiedrības struktūra balstās uz vairāk vai mazāk konkrētiem, bet noteikumiem. Runa gan te nav par aklas paklausības iemācīšanu, bet par to, ka pasaulē nav tikai viens bērns ar savām interesēm. Protams, ne jau satiksme ir vienīgā alegorija, bet - diezgan uzskatāma. Turklāt, īpaši tad, ja dodam bērnam ne tikai noteikumus, bet arī iespēju aktuālajās situācijās izvērtēt notiekošo un iejaucamies tikai tad, kad ir skaidri redzams, ka bērns netiek galā vai risina situāciju ne visai atbilstoši iejūtības konceptam. Bet - iejūtības tādā izpratnē, ka robežas ir ne tikai otram, bet arī pašam. Galu galā - nav arī nekas labs otram bērnam radīt pārliecību, ka netaisnība reizēm ir attaisnojama tikai tāpēc, ka kāds cits piekāpjas. Tas pats arī attiecas uz situācijām, kad pāridarītājs ir paša bērns. Tas, ka situācija nebūs patīkama, nav arguments, lai atteiktos no atbildības sniegt bērnam paskaidrojumu, ka rīcība nav gluži laba un sirsnīga, ja, piemēram, lai tiktu uz priekšu, otrs tiek vienkārši pagrūsts. Darīt sliktu otram nav iespēja panākt savu. Vismaz tai nevajadzētu būt.
Un vārda paskaidrojums vietā nelasiet, lūdzu, moralizēšana. Manuprāt, tam nav jēgas. Es atceros, ka, kad pati biju maza, morāle manā pieredzē vairāk saistījās ar mīmiku, žestiem, sodu, bet ne tās jēgu. T.i., tas nav tikai grāmatu liriskums, teikt vecākiem, ka morāle bērna pieredzē tik spilgti iezīmē nojēgu 'dusmīga mamma', ka nekam citam nepaliek vieta.
Jā, es piekrītu, ka nav vienas receptes, kā tikt galā visās šāda veida situācijās. Visās pat nav iespējams savlaikus reaģēt. Un - es zinu no pieredzes, ka reizēm arī pieaugušajam pašam der atkārtot 'ceļu satiksmes noteikumus'. Bet runa ir par mēģināšanu veidot attiecības ar bērnu, kurā katram no mums ir paredzēta kāda loma. Mēģināt parādīt kartē, kāds ir labākais ceļš uz bērna mērķi, kas parasti ir diezgan sirdsskaidrs. Pat tad, ja tas nav ļoti garīgs un nepavisam ne nemateriāls.
>transporta līdzekļu satiksmes inscinējums ar rotaļlietām
>mājas cepumu formiņu izvēle, piedaloties gatavošanā - katra brīvas iespējas izmantot savu mīklas daļu, ņemot vērā arī citus apstākļus - piemēram, to, ka galds ir viens un zvaigznītes trafarets arī viens, un tam līdzīgi; gluži kā ceļu satiksmē ir savi noteikumi un ir brīži, kad otrs jāpalaiž pirmais
>spēle ar krāsām: vajadzīgi trīs baloni - oranžs, zaļš un sarkans, bērniem jāveic noteiktas darbības, kad gaisā pacelts noteiktas krāsas balons (krāsu pārslēgšanos var imitēt ar balonu kustināšanu augšup-lejup), piemēram, jāapstājas, jālēkā vai jāpietupjas, jāpāriet uz otru istabas pusi vai jāpasēž; tas palīdzēs koncentrēt uzmanību uz noteikumiem, kā arī ievērot izmaiņas apkārtējā vidē
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru