Saruna par paniku

Tā bija pagājusī vasara. Agrs rīts laukos. Bērni guļ, noguruši pēc apkārtnes izpētes iepriekšējā dienā. Dzīvojamajā istabā skan Latvijas radio. Intervija ar psiholoģi Diānu Zandi. Temats: veģetatīvā distonija. Izskanot sarunai, man ir skaidrs, ka man jāsarunā tikšanās, jo man jādomā par kādu jautājumu un likumsakarīgi, ka es gribu zināt mazliet vairāk.. vairāk par to, kādā veidā veģetatīvās distonijas attīstību var veicināt atmosfēra ģimenē un vecāku attieksme. Un – vai var? [varbūt man tikai šķiet..]

Kad tiekamies Māmiņu kluba telpās, Diāna man saka, ka šādā aspektā viņai par veģetatīvo distoniju iepriekš nav jautāts. Jo veģetatīvā distonija ir diagnoze, ko pārsvarā uzstāda pieaugušajiem. Īpaši bieži tas notiek  20 – 30 gadu vecumā. Būtībā tie ir panikas traucējumi vai baiļu lēkmes, ko rada noteikta emocionālā pieredze, piemēram, emocionālā un/vai fiziskā pārslodze, augsta trauksme. Pusaudžiem no 14 – 15 gadiem panikas traucējumi visbiežāk izpaužas tieši fiziskās veselības kontekstā.

[Te man šķiet, ka ir saikne starp vienu un otru – to, kas notiek bērna un pusaudža spējā tikt galā ar slodzi, un spēju novērtēt sevi, un emocionālās drošības sajūtu kopumā, tāpēc nākamais jautājums ir par to, kas cēlonības nozīmē veido to, ka daļai cilvēku attīstās veģetatīvā distonija.]

„Strādājot ar panikas traucējumiem, svarīgi ir izprast pieredzi, pat ļoti agrīnā bērnībā. Tostarp, jāizvērtē emocionālā vide – cik pieejama vai nepieejama tā bijusi, kādas prasības tiek uzstādītas bērnam, cik daudz laika vecāki pavada ar savu atvasi, cik agri un vai pāragri (kad bērna psihe un emocionālās attīstības līmenis būtībā tam nav gatavi) uzsāktas bērnudārza gaitas. Var atklāties, ka bērns agri saskāries ar kādu zaudējums, kas atstājis būtisku ietekmi uz emocionālo izaugsmi. Lai risinātu problēmu, kad pusaudzim tiek konstatēti panikas traucējumi, ieteicams apmeklēt psihologu.”

paaugstināta slodze uzmanības trūkums pāragri uzsāktas bērnudārza gaitas atstumtība zaudējums emocionālā vardarbība

Diāna uzsver, ka būtisks ir arī konteksts, kādā mēs dzīvojam un kādā audzinām savus bērnus. Tas, kādai sabiedrībai un kādiem nosacījumiem mēs viņus apzināti vai neapzināti gatavojam. Mūsdienu dzīves modelis paredz, ka ļoti būtiska ir konkurētspēja, līdz ar ko gan bērni, gan pieaugušie mēdz saskarties ar neadekvāti augstām prasībām. Nereti bērni tiek noslogoti pārāk lielā skaitā nodarbību, kur gan arī jāizšķir tie vecāki, kuri bērnu atbalsta, un vecāki, kuri rada bērnam sajūtu, ka viņš vai viņa NEKAD nebūs PIETIEKAMI LABS. 

Pieaugušo ikdiena, kas ir otra problēma, saistās ar laika trūkumu, kas paredz arī to, ka bieži nākas saskarties ar ģimenēm, kurās savstarpējo attiecību veidošanā trūkst kvalitātes. Bērns, kurš nejūtas emocionāli drošs savā ģimenē, kuram nav ciešas saiknes ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, jūtas nedrošs arī nākamajā emocionālās pieredzes solī – veidojot attiecības ārpus ģimenes. Turklāt – attiecību veidošana nebūt nav vienīgais uzdevums. Uzsākot skolas gaitas bērns saņem konkrētus savu pienākumu un sasniedzamo mērķu uzstādījumus. Īpaši tad, ja skolu papildina ārpusklases nodarbības. Nav slikti palīdzēt bērnam attīstīt talantus un mācīties plānot laiku, slikti ir neatstāt nemaz laika bērnam pašam un radīt pārslodzi.

„Pirmie emocionālās veselības problēmu simptomi ir uzvedības nianses: bērns vai pusaudzis grauž nagus, nervozi virpina vai pat rausta matus, knibinās ap sevi, regulāri sūdzas par vēdera vai galvas sāpēm.” Diāna arī uzsver, ka šie simptomi var parādīties tieši pirms konkrētiem notikumiem, piemēram, pārbaudes darbiem skolā. Ķermenis tādā veidā signalizē par paaugstinātu slodzi. Vecāku uzdevums ir izvērtēt to, kāds faktiski ir bērna ikdienas režīms un mēģināt saprast, kā mazināt psiholoģisko spriedzi, kas reizēm būs arī ikdienas grafika pārskatīšana (pilnīgi iespējams, ka tas ir tikai uz laiku, kamēr bērns pats jutīsies gatavs uzņemties vairāk).

Mēģinot uzstādīt ekvivalentas prasības un pārskatot bērna ikdienas grafiku, būtu ieteicams padomāt par iespējām apmeklēt psihologa konsultāciju. Jā, ir normāli, ka bērnam nākas saskarties ar grūtībām un izjust negatīvas emocijas. Un tikpat normāli ir tas, ka bērnam mājās jātiek uzklausītam un jāsaņem atbalsts. Tāpat – bērnam vajadzīgs laiks. Bet psihologa konsultācija var palīdzēt gadījumos, kad abas puses – vecāki un bērni – kopīgiem spēkiem netiek galā ar situāciju. Ja tiek novērotas panikas lēkmes, tad psihologa apmeklējums ir nepieciešamība. [Te nu gan man gribas piebilst, ka speciālistu jāizvēlas ļoti rūpīgi. Arī intervijas laikā ar Diānu konstatējam, ka psihologu prakses nosacījumi un psihologa darbam nepieciešamā pieredze un izglītība Latvijā nav savstarpēji atbilstoši līmeņu ziņā. Mums būtu vajadzīgs valstisks regulējums arī šajā jomā.]

Tas, kas mums, kā vecākiem, ir būtiski – mācīties vērot savu bērnu, lai mēs zinātu, vai cilvēks mums līdzās ir laimīgs.

Lielās lietas reizēm slēpjas aiz mazajām. Vienkāršas uzmanības, intereses, savstarpējas cieņas. Slodzes negatīvo ietekmi laikus var mazināt līdzsvars bērna ikdienā – piemēram, ja regulāri tiek dota iespēja kvalitatīvi atpūsties, kas var būt arī laiks, ko visa ģimene pavada kopā. No sestdienas filmu vakara līdz galda spēlēm, no futbola pagalmā līdz pārgājienam. Pozitīvas emocijas darbojas kā stresa un trauksmes profilakse. Un nav nekā slikta, ja lielas slodzes apstākļos bērnam tiek atļauts reizi 2 – 3 mēnešos palikt mājās no skolas bez oficiāla iemesla. Tikai tas jāpārrunā. [Lai peles nedancotu pa galdu, kad kaķis nebūs mājās.. jeb lai bērni to neuztvertu kā atļauju pastāvīgi kavēt nodarbības, aizbildinoties ar slodzi.] 

Vēl viena iespēja, kā iemācīt bērnam radīt līdzsvaru savā dzīvē, ir rādīt savu piemēru. [Tas nebūt nav pats vienkāršākais.. ]

Savukārt, ja kādam no vecākiem ir raksturīgas panikas lēkmes, tad jāatrod veids, kā par to izrunāties ar bērnu. Situācija jāpaskaidro bērnam saprotamā veidā. Un vecākiem pašiem jāmeklē palīdzība savu problēmu risināšanā.

Jebkurā gadījumā - svarīgi ir saprast, ka panikas traucējumi nav jāuztver kā apkaunojums vai kā slimība. Principā arī ārstēšanā parasti nav jāizmanto medikamenti, jo fiziskais ķermenis ir vesels. Panikas lēkmē izjustie simptomi ir tieši tādi paši, kā īstā sirdslēkmē un rada ārkārtīgu diskomfortu, tāpēc cilvēki parasti domā, ka ir slimi. Kognitīvi biheiviorālajā teorijā panikas traucējumi tiek definēti kā apgūts / iemācīts pārspīlēts atbildes reakcijas veids uz satraukumu. „Var teikt, ka cilvēka organisms pārspīlēti reaģē uz trauksmi un ar laiku pat neliels uztraukums var provocēt panikas lēkmi. Tāpat kā cilvēks ir iemācījies reaģēt ar lēkmi, tāpat viņš var iemācīties kontrolēt paniku, un ar laiku tā samazinās vai izzūd pavisam. Lēkmes kontrolēšanu, relaksācijas metodes un citas tehnikas, kas palīdz risināt šo problēmu, cilvēks var iemācīties kognitīvi biheiviorālajā terapijā dažu mēnešu laikā. Svarīgi šo problēmu risināt, nevis atlikt un gaidīt, ka notiks brīnums un lēkmes pazudīs pašas no sevis.” saka Diāna, noslēdzot mūsu sarunu.