Plāns vai ne-plāns?

Ir tādas dienas, kad šķiet, ka pilnīgi nekas nenotiek pēc plāna. Rīts sākas par pusstundu vēlāk pateicoties tām tik pazīstamajām 'vēl tikai piecām minūtēm', pie brokastīm noteikti izlīst tēja (vismaz divreiz), bērnu zeķes nekādi nav salasāmas pa pāriem, kad vajag doties ārā... un tad, tieši aiz dzīvojamās mājas korpusa durvīm atskan "čurāt, čurāt, es gribu čurāt".

Ir tādas dienas, kad stundas sakritušas kaut kādā mistiskā čupā, no kuras, kā no loterijas kastes, laiku pa laikam skatoties pulkstenī, izvelc savu biļeti. Uz vienas rakstīts 10:28. Uz nākamās 15:40.

Ir tādas dienas, kad rakstu pasūtījuma rakstus un neviens vārds nelīp pie otra, kā reizēm mīkla, kurā tad miltu par daudz, tad cukura par maz...

Ir tādas dienas, kad sērkociņi nolūzt, makaroni pārvārās un mērcei ir par daudz sāls. Dienas, kad klienti nav apmaksājuši rēķinus, bet apmaksājamie jau saņemti. Dienas, kad bērni, šķiet strīdas pat par mantām, kuras ir dubultā - katram pa savai...

Ir tādas dienas, kad es jautāju sev par perspektīvu rītdienai un kad šķiet, ka neviens iespējamais plāns nedarbosies un, uz brīdi, lai varbūt arī īsu - ka mērķi ir tikai nesasniedzamas abstrakcijas...

Ir dienas, kad es to piemirstu, bet man vajadzētu brīdī, kurā man bijis kādu iemeslu dēļ jāapstājas, pavērties apkārt... piemēram, ieklausīties bērnu smieklos... jo iespējams, ka tad, kad nevaram mainīt neko citu, mūsu uzdevums ir paskatīties no malas, vai nevaram mainīt sevi...

Ir dienas, kad jāsaprot fakts, ka reizēm es nenovērtēju to, kas man ir tieši tagad un šobrīd... un ka ne plāna esamība, ne trūkums neizšķir manas dzīves kvalitāti, to izšķir mana attieksme, kas var ietekmēt gan plāna izdošanos, gan cita plāna izvēli, gan atteikšanos no plāna...