Mazais Rūdis cītīgāk par cītīgu rakājās pa plauktiem. Pelēns nedaudz steidzās, tāpēc reizēm kaut kas nošļuka un pēc brīža nobūkšķēja pret grīdu - māsiņas zirņu lācītis, grāmatiņa par peļu muskatieru jaunajiem piedzīvojumiem..
"Rūdi, ko tu dari?" mazliet samiegojusies jautāja Paulīne, piecēlusies pussēdus sava gultiņā, kā malas bija apdarinātas valriekstu čaulām.
"Meklēju.." Rūdis, uz māsas pusi pat nepaskatījies, atrauca.
"Ko tad?"
"Nu, to.. PAŠIZPRATNI" Rūdis lēni izsauca garo vārdu, gandrīz vai pa burtiem.
"Ko tādu?"
Rūdis nostājās uz kamola istabas vidū, nokremšķināja un mirdzošām ačelēm sāka pilnā nopietnībā stāstīt: "Nu, tas ir tas, kā peles skatās uz sevi! Tad, kad viņas neviens neredz."- pelēns ieturēja pauzi un nozīmīgi palūkojās uz māsu, kurai viss miegs šķita kā ar roku atņemts. "Vai kaut kas tam līdzīgs. Izlasīju vakar tantes Sofijas grāmatā. Gribu redzēt, kā tā izskatās. Tur vēl bija ar roku pierakstīts, ka tai vajadzētu būt katras istabas plauktā. Un tas, ka mājā esot spogulis nekā nelīdzot. Tāpat tur neviens neskatoties, lai ieraudzītu sevi. Tikai, lai redzētu, kā citi viņus redz.. Laikam tas ir kāds cits priekšmets, kur var sevi aplūkot. Tāpat es redzu tikai vēderu, ķepas un astes galu. Lūk!"
Paulīna samirkšķināja trīsreiz. Gari nožāvājās. Paskatījās uz savu jauno kleitiņu, kas bija piekarināta pie skapja durvīm mugurā vilkšanai uz māsīcas Rozītes tējas pēcpusdienu. Paskatījās atkal uz Rūdi, kurš, nemaz nesagaidījis māsas atbildi, jau atkal pārbīdīja priekšmetus plauktos. Un nodomāja, ka tante Sofija nu gan ir viena jocīga pele. Nu, kā tad lai nerāda citiem, kā tu izskaties, ja tev ir tāda skaista kleita ar rozā banti sānos?
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru