Stāstu stāstīšanas pēcpusdiena

Laikam, ko mēs pavadām kopā ar sev tuvajiem cilvēkiem, ir svarīga tā kvalitāte. Atmosfēra. Attieksme. Aizrautība. Tas, kā mēs kopā ar bērniem pavadām kopā laiku un darbojamies, dod viņiem ne tikai pamatu attiecībās ar mums, bet arī priekšstatus par to, kā iespējams pavadīt laiku kopā ar kādu citu vai citiem.

Šī pēcpusdiena pilnīgi negaidīti no mācīšanās par lašiem, atkārtošanas par indiāņiem un animācijas pilnmetrāžas, uzņem pēkšņu pagriezienu uz stāstu stāstīšanas spēli. Noteikumi nav jauni un nav sarežģīti. Viss, kas vajadzīgs: laiks, kartītes ar dažādiem attēliem, vēlme klausīties un iztēle. 

Kartīti ar attēlu spēlētājs neizvēlas pats. Ja kartītes ir taustāmas, tās var izvilkt no kaudzītes, neskatoties. Ja glabājas elektroniski kādā no datora vai interneta 'plauktiņiem', tad tās var skatīties pēc kārtas vai arī tās katram var izvēlēties spēles vadītājs. Lai ierosinātu bērnu sākt stāstu, pieaugušais var būt pirmais spēlētājs, īpaši, ja spēle bērnam nav zināma. Kad bērns pirmo reizi stāsta pats (vai kad viņam stāstījums nevedas), vēlams ierosināt iztēli, aicinot pavērot, kas attēlā redzams, kādas ir sajūtas/noskaņas, kas varētu būt noticis pirms tam? Spēlei iespējami dažādi līmeņi - atkarībā no tā, cik sarežgīts vai tieši otrādi vienkāršs ir attēls. Par ļoti daudzpusīgu kartīti būs vairāk stāstāmā, bet kartītē, kura ir lakoniska, bet izteiksmīga, vajadzēs vairāk izmantot asociācijas, ko rada attēlotā kustība, sajūtas, krāsas.

Spēlējot šo spēli mēs mācāmies klausīties, jo otra stāstā iejaukties nav ļauts. Mēs mācāmies arī vērot un raksturot, un vingrinām iztēli. Papildus tam - ši nodarbe ir jautra. Tā labi var noderēt arī kā tests, ja vēlaties sekot līdzi tam, cik daudz bērns ir iemācījies - t.i., novērtēt, cik plašs ir vārdu krājums, kā tiek lietoti apstākļa un īpašības vārdi vai to, kādā mērā bērns orientējas dzīves vidē, piemēram, dažādās norisēs dabā. Ja jums ir kartīte, kurā snieg, bērna stāsts var būt par ziemu, bet var būt arī par Ziemassvētku kartīti, kas pastkastītē nonāk kādā saulainā vasaras rītā. Svarīgi ir neliegt bērnam izvēlēties.

Līdzīgi - kartītes vai daļa no tām var ietvert arī momentus no populārām pasakām vai bērnu stāstiem. Tādā veidā, ja bērnam tie ir pazīstami, tiks attīstīta spēja asociēt un atpazīt konkrētus motīvus ārpus to konteksta.

Daniela pirmais stāsts bija par meiteni, kura ir noskumusi, jo jūtas viena. Viņa iet pa ielu. Viņa ir aizvērusi acis. Un viņa iztēlojas, ka viņai ir sunītis. Tāpēc viņa smaida. (Piebilde: mēs vakaros lasām stāstu par Brālīti un Karlsonu, kurš, kā visi labi atceras, dzīvo uz jumta.)

Savukārt, Gabriela pirmajā kartītē bija attēlota lapsa, kura brauc uz divriteņa. Stāsts bija par garu gājienu pa daudziem un dažādiem veikaliem, sākot ar to, ka arī pūcei bija vajadzīgs velosipēds. Pirmā lieta, ko viņš izdomāja, bija iepirkumu saraksts. Tajā bija kakao, olas, tomāti un vēl dažas pārtikas lietas. (Bērni piedalās iepirkumu saraksta sastādīšanā arī ikdienā.)

Mūsu risinājums kartītēm ir Pinterest mape, no kuras arī redzamie attēli :)