Vispār jau vispirms tas laikam ir spēles elements, kas piesaistīja manu uzmanību. Bet saturs tas, kas lika aizdomāties līdz konkrētai rīcībai. Tātad noteikumi: 2 nedēļu laikā es mēģināšu pārbaudīt, kādā mērā spēju pozitīvi mainīt savu un bērnu ēdienkarti, balstoties uz Džeimsa Daigena ieteikumiem grāmatā Tīrs un slaids dzīvesveids. Uzreiz piebildīšu, īpaši tiem, kuri nemīl linkus uz iepriekšējām publikācijām, ka, pirmkārt, tā nav grāmata par badošanos vai par tievēšanu, bet par 'domā, ko ēd' tēmu. Otrkārt, uzturam joprojām jābūt daudzveidīgam un nekas nav par katru cenu. Treškārt, spēles uzdevums ir rēķināties ar mūsu aptuveno šā brīža budžetu - t.i., normālā situācijā mājsaimniecībai ir tik naudas, cik ir. Ja tās ir daudz, tad sākt ēst veselīgi nebūs naudas skaitīšanas problēma. Bet - ja tās ir pietiekami, tad tas var būt radošs izaicinājums.
Lieta, ko jau esmu konstatējusi > mūsu mājās tiešām pār mēru tiek lietots cukurs. :D Un es esmu kļuvusi visnotaļ aizdomīga pret baltajiem rīsiem. Taču, lai viss būtu godīgi, sākšu ar to, ka nedaudz raksturošu sevi, lai būtu skaidrs, cik īstenībā nepateicīgs piemērs es esmu. :)
1,64 m.. [Mirklīti - es tūlīt atradīšu svarus. Nekā - svaru nav. Skaidri zinu, ka reiz bija, bet atlikšu meklēšanu uz rītu. Tagad mantu pārkrāmēšanas grautiņam ir krietni par agru..] Aptuveni.. 58 - 60 kilogrami. Es esmu salīdzinoši slinka. Man garšo šokolāde. Es neskrienu no rītiem, ja par skriešanu neuzskata ātras apģērbšanās maratonu, kad jāpagūst ar abiem mazajiem uz autobusu. Man šķiet, ka lutināšana reizēm labi ietekmē pašsajūtu. Nu, vismaz es skaidri zinu, ka neraušu savam bērnam laukā no rokas omes pirktu bulciņu tāpēc, ka kāds ir pateicis, ka kvieši ir slikti. Nē! Bērniem un pieaugušajiem [bērniem] laiku pa laikam vajag saldējumu vakariņās un atrast šokolādes tāfelīti zem spilvena.
Bet - es atzīstu, ka mana āda varbūt gluži nestaro, Džeimsa terminiem runājot. Un.. nu, un ir vēl dažas nianses, ko es intuitīvi gribētu mainīt. Tostarp - man ļoti patīk ideja pa lielākai daļai pāriet uz ūdens izvēli dzēriena pozīcijai, ko gan es neprasīšu vienmēr no puikām, bet no sevis labprāt. Tāpēc, kopumā ņemot, laikam jau ne velti konkrētās idejas uzvirmojušas gaisā tieši tagad..
Pirmais mans ne visai veiklais mēģinājums saprast, vai neesmu 'pārvērtējusi latiņas augstumu', bija brokastis ar ķirbju mannā, kur ķirbis daļēji aizstāj cukuru, kā saldinātāju. Tā kā Ilze (Ilze Lipska, Absolūts Ēd) ļoti daudzas lietas izaudzē dārzā, turklāt ne tikai sev, bet arī citiem, un visnotaļ ir dārzeņu un garšaugu audzēšanas un gatavošanas entuziasts, tad pirmais mans jautājums ekspertam bija adresēts viņai un bija par ķirbju šķirnēm un to, ko labāk konkrētajam risinājumam izvēlēties. [Nu, nerunāsim par to, ka mannā varbūt nav pati lieliskākā ideja.. šoreiz.]
Tātad - ķirbji. :) Ilzes komentārs ir tik ļoti Ilzes, ka es to nerediģēšu ne par mata tiesu: "Putrām vislabāk derēs ķirbji, kurus vārot iegūstam krēmīgu konsistenci - tie būs butternut grupas ķirbji, habarda grupas ķirbji (šos ķirbjus parasti iesaka izmantot bērna pirmajam piebarojumam, jo tie ir vieni no maigākajiem un saldākajiem) un muskata ķirbji. Kaut gan jāsaka arī, ka putrai derēs jebkurš ķirbis, kas ir izaudzis dārzā, vienīgi jāņem vērā tā sulīgums, lai saprastu, cik daudz ūdens būs nepieciešams. Habarda grupas ķirbji ir blīvāki un mazāk sulīgi, savukārt sulas ķirbju šķirnes (tās, kuras paredzētas īpaši sulu spiešanai), būs tik sulīgas, ka vārot ūdeni vajadzēs pavisam nedaudz. Tas, uz ko gribētu iedrošināt, gadījumā, ja cilvēks ir ar ķirbi uz Jūs, izmēģiniet citu šķirni. Muskata ķirbis un habarda ķirbis, aizverot acis varētu šķist, ka ēdat divus dažādus dārzeņus. Ilze" Man ir tāda sajūta, it kā es būtu izlasījusi lapu enciklopēdijā. Te nu mēs nonākam pie nākamā pieturas punkta - es esmu visai analfabēts veselīga uztura jautājumos. Un tāpēc, ka nevaru atļauties realizēt Džeimsa uber plānu, kas starp citu ir diezgan labi sastādīta ēdienkarte, es mēģināšu sastādīt pati savu, kas nebūs kategorijā 'vislabāk', bet varbūt mazdrusciņ būs kategorijā 'labāk'.
Un tā - tāpēc, ka šādiem eksperimentiem faktiski nevajadzētu būt pilnīgi brīvai improvizācijai, es katru dienu ar kādu veselīga dzīvesveida analfabēta jautājumu vērsīšos pie profesionāla personīgā trenera. Lūk - iepazīstieties!
Mindaugs Tarvids
 |
| Foto: Miks Garokalns |
Personīgā trenera profesija ir Mindauga izvēle, kurai pēc šodienas sarunas par to, kāpēc tieši personīgais treneris, manuprāt, ir divi iemesli: iekšējs impulss kustēties un pieredze. Sākot ar teikvando līmenī, kas atļauj kļūt par bērnu treneri. Aizbraucot no Latvijas pirms apmēram trim gadiem, mainījās perspektīva un diezgan likumsakarīgi sekoja piedāvājums no fitnesa kluba.
Pirmajā sarunā par dalību šajā eksperimentā mēs aizrunājāmies arī par uzturu. Un, jā, tas gan nevienu nepārsteigs un nepārsteidza arī mani - uzturam IR nozīme. Man ļoti patika piemērs par Vjetnamu un Taizemi. Vai esat kādreiz aizdomājušies, cik vjetnamiešu ar lieko svaru esat redzējuši? Ņemot par pamatu kaut vai jebkuru populārzinātnisku vai ceļojuma piezīmju raidījumu.. Tas ir labs domas eksperiments, jo liek tālāk aizdomāties par to, kā tiek veidota viņu ēdienkarte. Trīs reizes un gan jau arī vairāk, protams, drīkst minēt, bet es tāpat pateikšu - uzturs ir daudz dabiskāks un dzīvesveids ne tik monotons - sēdēšanas uz vietas ziņā. Pie rakstāmgaldiem, pie datoriem, pie televizoriem.. un visur citur.
Diezgan loģiski, ka es automātiski pajautāju arī, cik svarīgi ir, lai uzturs un fiziskā slodze būtu kombinēti? Atbilde apliecina tikai to, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Stundas sporta zālē īstenībā nav obligātas - ja neesat nolēmis speciāli trenēties, normāli pietiek ar pārdomātu uzturu un pāris stundām kustībā. Netieši tā arī ir atbilde uz to, kādā mērā bērnu ikdienā būtu jābūt sabalansētam vienam un otram. Bet te katrā ziņā neviens no mums nesaka, ka vingrot nevajag, bet drīzāk, ka vidusmēra personai [es nemaz nevienu ij nedomāju ar šo vārdu izvēli apvainot] nav nepieciešama stingra treniņprogramma. [Bet - domājiet, mīļie, loģiski, durvis, ko ilgi nekustina, čīkst.. nu tas tā, par muguras lokanību, pieliecoties pēc nokritušām atslēgām, un aizdusu uz kāpnēm].
Pirms rītdienas starta vēlos vēl piebilst, ka, protams, šis eksperiments būs ļoti subjektīvs, jo daļa tā rezultātu būs novērtējami pašsajūtu raksturojošos terminos. Bet es ceru, ka tā būs interesanta pieredze. Un arī psiholoģisks treniņš. Te es nonāku atpakaļ pie Jordānas. Ir nenoliedzami, ka šīs eksperiments jau ir mainījis manu skatījumu uz ikdienu. Manu atbildības līmeni. Un manu noskaņojumu. Tāpat - tas prasa noteiktu disciplīnas līmeni, kas savukārt ļoti labi parāda, ka šis eksperiments, vismaz man, nav tikai par ķermenisko pusi, bet pirmkārt ir par dvēseles audzināšanu.
Jordāna ir tā vieta, kur vēsturiski atradās Sodoma un Gomora.. Lats bija cilvēks, kurš varēja izvest savu ģimeni no soda vietas. Viņam bija zināms viss, lai izmainītu savu dzīvi, pieceļoties un sākot ar pirmo soli. Bija tikai viens noteikums - neskatīties atpakaļ. Lata sieva paskatījās.. un pārvērtās sāls stabā.
Mēs reizēm ļoti veiksmīgi iesāktā ceļā, manuprāt, apstājamies, jo sākam apcerēt lietas vai paradumus, ko bijām jau nolēmuši atstāt aiz sevis. Mūsos rodas tāds kā iekšējs sastingums un, lai arī tehniski mēs darbojamies, uz priekšu iet tikai laiks..
Tad jau jānovēl - skatīties tikai uz priekšu! Lai izdodas, sekosim līdzi. :)