4:14 naktī, pirmais decembris. Man vajadzētu gulēt un laukā vajadzētu būt ziemai, ar sniegu... Pa galvu šurpu turpu šaudās domas par visu, kas jāizdara, jāieplāno, jāsaskaņo piezvanot, bet iekšēji gribas vienkārši atrast laiku, lai adventam raksturīgi apstātos. Uz brīdi...
Nesen noskatījos I don't know how she does it (kopējais vērtējums aptuveni 5 no 10) un aizdomājos, vai tiešām ir tā, ka sievietes, kurām ir mazi bērni, savu bezmiega laiku naktīs velta darāmo darbu sarakstu veidošanai? Es zinu, ka man ir darāmo darbu saraksts - saskribelēta standarta rūtiņu burtnīca, kurā atrodami arī telefona numuri un epasta adreses. Bet naktīs, kad tiešām nenāk miegs (nevis es uzturu sevi nomodā darāmo darbu saraksta dēļ), man šķiet, es laiku no racionālā viedokļa izšķiežu. Nedaru neko. Reizēm cenšos neko arī nedomāt. Notvert mirkli... Un tāds notverts mirklis, cik nu tas vispār iespējams, ir daudz vairāk par ķeksīti sarakstā. Man šķiet, filmas veidotāji ar I don't know how she does it pateikuši ko līdzīgu (bet es palieku pie 5, arī filmas pašu beigu dēļ).
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru