Ir trīs veidu lāči - brūni, balti un melnbalti. Un tad ir Vinnijs Pūks - Disney versijā viennozīmīgi dzeltens. Valkā kreklu un nodarbojas ar izmeklēšanu. Citās - atkarībā no ilustratoru un scenāristu gaumes. Bet - šoreiz par tiem pirmajiem trim.
Jau aptuveni divas nedēļas, dzīvnieku mācīšanās ir saistīta ar lāčiem. Zināmā mērā tas ir solis uz priekšu, jo iepriekš neiedziļinājāmies tālāk par vispārinājumu, piemēram, vāvere ir vāvere, punkts. Lai arī tā īsti nav.
Sākam ar to, ka lāči bieži ir reklāmu, animāciju un rotaļlietu motīvs, bet īstenībā tie var būt cilvēkam bīstami. Tieši lāču popularitāte ir viens no iemesliem, kas nodrošina to, ka sarunas par lāčiem var ilgi un gari turpināt. Jau pieminētais Vinnijs Pūks nebūt nav vienīgā versija. Atcerieties lāci Jogiju? Salīdzinoši nesen uzņemta arī pilnmetrāžas filma, bet jau pēc treilera noskatīšanās ir skaidrs, ka tajā ievērotas labākās Disney 'es sasitos un man nekas nekait' tradīcijas, kas nozīmē, ka mazākiem bērniem šis un tas jāpaskaidro. (Filmu vēl neesam skatījušies, ne atsevisķi, ne kopā.)
No populāro animācijas pilnmetrāžu listes par un ap lāčiem var minēt vēl šo un to. Piemēram, Brother Bear (divas daļas, pirms skatīties, jāzina, vai un kā paskaidrosiet cilvēka pārtapšanu dzīvniekā un vēl citas nianses) un Open Season (trīs daļas) - savā ziņā ikdienišķāka, bet vairāk piemērota lielākiem bērniem, sākot ar to, ka tajā liela nozīme ir izvērstiem dialogiem.
Top izvēle pie mācīšanās nedēļu kopsavilkumu šoreiz nav animācija. Arctic Tale mūs savaldzināja pilnībā, 3 un 5 gadu vecumam izrādoties saistoša visas filmas garumā, lai arī pārstāv dokumentālo žanru. Tagad mēs noteikti apsveram, vai noskatīties arī šo:
Atgriežoties pie īstiem lāčiem, lūk, arī daži
lāču fakti:
> brūnie lāči dzīvo salīdzinoši visplašākajās teritorijās, pārtiek galvenokārt no ogām un augiem, reizēm papildinot ēdienkarti ar zivīm vai dzīvnieku gaļu; paceļas kājās ziņkāres vadīti, lai labāk saskatītu interešu objektu; izrādās, ka par grizlijiem zinātnieki strīdas - ir tie paši brūnie vai tomēr atsevišķa suga;
> polārlāči - mīļākais ēdiens - roņi, patīk vienatne, rudeņos iekārto sev migas sniega alās un tajās arī piedzimst mazuļi, parasti skaitā no viena līdz trim; viņiem ir tikai viens ienaidnieks - cilvēki;
> pandas - ēdelīgs lācis (laiski iekārtojies, ēdot pavada līdz 12 stundām diennaktī), par kuru sākotnēji bija doma, ka tas nemaz nav lācis, bet, teiksim tā, pāraudzis jenots :) tagad to grūti iedomāties, bet fakti ir un paliek fakti; galvenais barības avots - bambusu audzes; savvaļā dzīvo tikai aptuveni 1000 sugas pārstāvju (jā, pilnīgi pareizi - 1000).
Rāda ziņas ar etiķeti Mācīšanās. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Mācīšanās. Rādīt visas ziņas
Kurš var apēst gandrīz visu?
Viņi ir lieli. Nu, labi - viņi ir milzīgi. Līdz pat 6 metru un 900 kilogramu apmēriem. Viņu zobu skaits sasniedz 60. Viņiem patīk sauļoties, bet naktis viņi pavada iegremdējušies ūdenī. Kungi pievērš dāmu uzmanību šlakstoties ar ūdeni. Un - viņi ir vieni no rūpīgākajiem vecākiem. Viņi nēsā, uzmana, aizsargā un baro savus mazuļus līdz pat 2 gadu vecumam. Bet tas viss sākas ar izšķilšanos no olas. BET - iespējams viņi gribēs jūs apēst, ja nokļūsiet to tuvumā. Jo..
.. viņi ir Nīlas krokodili.
Dzīvesvieta - upes, ezeri un purvi Dienvidāfrikā.
Dzīves ilgums - vidēji 45, bet līdz pat cienījamam 80 gadu vecumam.
Uzturs - kustīgās un nekustīgās lietas, ir fiksēts, ka krokodils intereses pēc nomēģinājis arī mobilo telefonu. Starp citu - Nīlas krokodilu smadzenes reptiļu vidū ir visattīstītākās.
Interesanti, ka krokodili mēdz atdzesēties, kad tas nepieciešams, turot atvērtu muti. Pa to laiku ap viņiem mēdz darboties dabas ārsti - putni izlasa no mutes dobuma ēdina atliekas un citus netīrumus. Un nemaz neriskē tikt apēsti.
Video (krokodilu mamma nes savus mazuļus uz peldi) >>
Animācijas piemēra izvēle no bērnības atmiņām >>
Šodien sākām ar bērniem veidot savu dzīvnieku kartotēku Pinterest. Ja ir zināms, ko meklēt, tā var būt laba iespēja aplūkot dažādas fotogrāfijas. Tomēr - kā jau ar visu interneta saturu, vecākiem jābūt nedaudz uzmanīgiem, sekojot līdzi redzamajam.
Un vēl - krokodilu, protams, ir ļoti viegli attēlot, izstiepjot rokas taisni uz priekšu un rādot lielos žokļus :)
.. viņi ir Nīlas krokodili.
Dzīvesvieta - upes, ezeri un purvi Dienvidāfrikā.
Dzīves ilgums - vidēji 45, bet līdz pat cienījamam 80 gadu vecumam.
Uzturs - kustīgās un nekustīgās lietas, ir fiksēts, ka krokodils intereses pēc nomēģinājis arī mobilo telefonu. Starp citu - Nīlas krokodilu smadzenes reptiļu vidū ir visattīstītākās.
Interesanti, ka krokodili mēdz atdzesēties, kad tas nepieciešams, turot atvērtu muti. Pa to laiku ap viņiem mēdz darboties dabas ārsti - putni izlasa no mutes dobuma ēdina atliekas un citus netīrumus. Un nemaz neriskē tikt apēsti.
Video (krokodilu mamma nes savus mazuļus uz peldi) >>
Animācijas piemēra izvēle no bērnības atmiņām >>
Šodien sākām ar bērniem veidot savu dzīvnieku kartotēku Pinterest. Ja ir zināms, ko meklēt, tā var būt laba iespēja aplūkot dažādas fotogrāfijas. Tomēr - kā jau ar visu interneta saturu, vecākiem jābūt nedaudz uzmanīgiem, sekojot līdzi redzamajam.
Vai lielais kalmārs ir īsts?
Nedēļas nogalē skatījāmies vienu no bērnu iecienītākajām animācijām - Sinbad: Legend of the Seven Seas (DreamWorks, 2003). Filmiņas sākumā milzīgs kalmārs dodas uzbrukumā kuģim - pirmā bērnu reakcija > vai tie tiešam ir tik lieli? Pirmā filmas varoņu reakcija > dievu iejaukšanās.. Tas noteikti ir pietiekams iemesls uzzināt vairāk.
Pirmā atbilde: jā, tie ir TIK lieli. Lielākā atrastā kalmāra ķermenis sniedzas līdz 18 metru garumam un ir 900 kilogramu svarīgs. Iespaidīgi, vai ne?
Otrā atbilde: pārsteigums ieraugot kalmāru ir dabiska reakcija, jo to dzīves vide ir okeāna dzīles. Tik pat likumsakarīgi, ka šāda neredzēta kustoņa uzbrukums Sinbada leģendā tiek piedēvēts dieviem - tas ataino mītu hierarhijai raksturīgās domāšanas pamatprincipus, vienlaikus parādot arī to, ka cilvēki reizēm rada paši savas versijas daudz labprātāk, lai izpētītu un noskaidrotu. Protams, jāņem vērā, ka minētās animācijas scenārijā ir arī viena no vidusjūras reģionā zināmajām dievēm - Erisa (un tas tiešām ir domāts kā viņas darbs, bet princips, ka bez citiem variantiem uzreiz tiek tā arī pieņemts, tik un tā parāda to, ko parāda). Līdz ar to - iespējams, ka šī animācija ir garākas sarunas vēra - par to, kas ir kas. Un arī par kontekstiem. Vismaz - ar lielākiem bērniem. Bet tikmēr mēs pagaidām interesējamies tikai par kalmāru >>
Vēl daži kalmāru fakti:
> vidējais milzu kalmāra izmērs novērtēts ar 10 metriem un 200 kilogramiem
> cilvēki tos sastop un var novērot ļoti reti, ir jūtams fotoattēlu deficīts
> milzu kalmārs ir lielākais bezmugurkaulnieks dzīvnieku valstī (cik mums ir skaidrs no zinātnieku dotās informācijas)
> milzu kalmārs ir gaļēdājs un var notiesāt pat mazu vali
> šie jūras dzīvnieki spēj mainīt krāsu
> zvejnieku atradumi liecina, ka šie milzīgie ūdens iemītnieki mājo visos lielajos ūdeņos
Zīmētais kalmārs diezgan labi aplūkojams minētās animācijas reklāmas video:
Pati animācija ir diezgan spraiga, tajā ir daudz notikumu un visa pamatā stāsts par to, ka ikvienam ir dota izvēle. Iespējams, ka daļai auditorijas animācija var šķist pārāk paredzama, bet tā ir viens no labākajiem klasisko pasaku piemēriem. T.i., piemēram, ja salīdzinām ar pēdējo gadu aktuālajām animācijām - gan DreamWorks, gan Pixar, tad ļoti iespējams, ka no zināma vecuma (apmēram 10 - 12 gadiem) tā varētu šķist arī nedaudz garlaicīga. Bet - salīdzinājumam - mani puikas nespēj noturēt uzmanību pie Disney 1973. gadā veidotās Snow White and the Seven Dwarfs. Godīgi sakot - es arī ne, lai gan bērnībā laikam tā šķita pat laba. Bet stāstu par Sinbadu animācijā esam noskatījušies reizes 5, vismaz. Un tā joprojām ir pieprasīta (pārējo topu veido Neparastie rīdzinieki, Dauka, 2001; Tarzan 2, Walt Disney Pictures, 2005; Ratatouille, Pixar & Walt Disney, 2007; Cars 2, Pixar & Walt Disney, 2011).
Post scriptum..
Nosaukums: Sinbad: Legend of the Seven Seas
Gads: 2003
Animācijas ilgums: 1:25
Vecums: aptuveni sākot ar 4 līdz 10 - 12 gadi (filmā ir daudz piedzīvojumu, un ir arī zobenu kauju ainas, bet.. nekā ļoti pārspīlēta, ja vien par pārspīlētu neuzskatāt gigantisku kalmāru vai gigantisku ērgli, nu, vai Erisu.. bet - vajadzētu ar bērnu izrunāt, kādus akrobātiskus trikus un kāpēc var veikt pieredzējušie jūras braucēji, bet viņiem tas pats nebūtu piemēroti)
IMDB reitings: 6,5
Pirmā atbilde: jā, tie ir TIK lieli. Lielākā atrastā kalmāra ķermenis sniedzas līdz 18 metru garumam un ir 900 kilogramu svarīgs. Iespaidīgi, vai ne?
Otrā atbilde: pārsteigums ieraugot kalmāru ir dabiska reakcija, jo to dzīves vide ir okeāna dzīles. Tik pat likumsakarīgi, ka šāda neredzēta kustoņa uzbrukums Sinbada leģendā tiek piedēvēts dieviem - tas ataino mītu hierarhijai raksturīgās domāšanas pamatprincipus, vienlaikus parādot arī to, ka cilvēki reizēm rada paši savas versijas daudz labprātāk, lai izpētītu un noskaidrotu. Protams, jāņem vērā, ka minētās animācijas scenārijā ir arī viena no vidusjūras reģionā zināmajām dievēm - Erisa (un tas tiešām ir domāts kā viņas darbs, bet princips, ka bez citiem variantiem uzreiz tiek tā arī pieņemts, tik un tā parāda to, ko parāda). Līdz ar to - iespējams, ka šī animācija ir garākas sarunas vēra - par to, kas ir kas. Un arī par kontekstiem. Vismaz - ar lielākiem bērniem. Bet tikmēr mēs pagaidām interesējamies tikai par kalmāru >>
Vēl daži kalmāru fakti:
> vidējais milzu kalmāra izmērs novērtēts ar 10 metriem un 200 kilogramiem
> cilvēki tos sastop un var novērot ļoti reti, ir jūtams fotoattēlu deficīts
> milzu kalmārs ir lielākais bezmugurkaulnieks dzīvnieku valstī (cik mums ir skaidrs no zinātnieku dotās informācijas)
> milzu kalmārs ir gaļēdājs un var notiesāt pat mazu vali
> šie jūras dzīvnieki spēj mainīt krāsu
> zvejnieku atradumi liecina, ka šie milzīgie ūdens iemītnieki mājo visos lielajos ūdeņos
Zīmētais kalmārs diezgan labi aplūkojams minētās animācijas reklāmas video:
Pati animācija ir diezgan spraiga, tajā ir daudz notikumu un visa pamatā stāsts par to, ka ikvienam ir dota izvēle. Iespējams, ka daļai auditorijas animācija var šķist pārāk paredzama, bet tā ir viens no labākajiem klasisko pasaku piemēriem. T.i., piemēram, ja salīdzinām ar pēdējo gadu aktuālajām animācijām - gan DreamWorks, gan Pixar, tad ļoti iespējams, ka no zināma vecuma (apmēram 10 - 12 gadiem) tā varētu šķist arī nedaudz garlaicīga. Bet - salīdzinājumam - mani puikas nespēj noturēt uzmanību pie Disney 1973. gadā veidotās Snow White and the Seven Dwarfs. Godīgi sakot - es arī ne, lai gan bērnībā laikam tā šķita pat laba. Bet stāstu par Sinbadu animācijā esam noskatījušies reizes 5, vismaz. Un tā joprojām ir pieprasīta (pārējo topu veido Neparastie rīdzinieki, Dauka, 2001; Tarzan 2, Walt Disney Pictures, 2005; Ratatouille, Pixar & Walt Disney, 2007; Cars 2, Pixar & Walt Disney, 2011).
Post scriptum..
Nosaukums: Sinbad: Legend of the Seven Seas
Gads: 2003
Animācijas ilgums: 1:25
Vecums: aptuveni sākot ar 4 līdz 10 - 12 gadi (filmā ir daudz piedzīvojumu, un ir arī zobenu kauju ainas, bet.. nekā ļoti pārspīlēta, ja vien par pārspīlētu neuzskatāt gigantisku kalmāru vai gigantisku ērgli, nu, vai Erisu.. bet - vajadzētu ar bērnu izrunāt, kādus akrobātiskus trikus un kāpēc var veikt pieredzējušie jūras braucēji, bet viņiem tas pats nebūtu piemēroti)
IMDB reitings: 6,5
Vāveru otrdiena
Šodienu sākam ar krāsošanu uzdevumu grāmatiņā. Bet tur divās lapās pēc kārtas citu dzīvnieku vidū - vāvere. Mazākais sākumā nezina, kā to maziņo dzīvnieciņu ar čemuriņiem ausu galos un lielo asti sauc un kāda krāsā viņu krāsot. Mūsu vāveres tiek atrastas, izskaitītas, izkrāsotas - oranžas.
Un ejam soli tālāk, jo tagad vajag apskatīties, kā vāveres kustas.. Vāvere tuvplānā >>
National Geographic faktu lapā uzzinām, ka ir vairāk kā 200 vāveru sugu, bet es jau tagad šaubos, ka tas ir tas, kas visvairāk paliks atmiņā. Bet - interesi visnotaļ izraisīja vāvere foto galerija, kur ievērojām dažādās krāsas un atšķirīgās ausu formas >> foto galerija.
Vēl daži vāveru fakti:
> vāveres ziemai slēpj krājumus, ko atrod tieši ielāgojot vietu
> vāveru ēdienkarte sastāv no riekstiem, zīlēm, augiem, ogām, saknēm, sēklām un reizēm no olām
> vāveru garumu mēra no degungala līdz astes galam
> viena no vāveru sugām sasniedz vidēji 13 cm, bet cita teju metru
Atraktivitātei meklējot animāciju, jākonstatē, ka viena no populārākajām animācijas vāverēm ir Ice Age garzobe, bet labāka alternatīva man šķiet Gruffalo's child vāveru ģimenīte >>
Un ejam soli tālāk, jo tagad vajag apskatīties, kā vāveres kustas.. Vāvere tuvplānā >>
National Geographic faktu lapā uzzinām, ka ir vairāk kā 200 vāveru sugu, bet es jau tagad šaubos, ka tas ir tas, kas visvairāk paliks atmiņā. Bet - interesi visnotaļ izraisīja vāvere foto galerija, kur ievērojām dažādās krāsas un atšķirīgās ausu formas >> foto galerija.
Vēl daži vāveru fakti:
> vāveres ziemai slēpj krājumus, ko atrod tieši ielāgojot vietu
> vāveru ēdienkarte sastāv no riekstiem, zīlēm, augiem, ogām, saknēm, sēklām un reizēm no olām
> vāveru garumu mēra no degungala līdz astes galam
> viena no vāveru sugām sasniedz vidēji 13 cm, bet cita teju metru
Atraktivitātei meklējot animāciju, jākonstatē, ka viena no populārākajām animācijas vāverēm ir Ice Age garzobe, bet labāka alternatīva man šķiet Gruffalo's child vāveru ģimenīte >>
acīmredzamie cipari
1 - svītriņa
2 - apaļā astīte augšā, taisnā astīte apakšā
3 - puskliņģeris
4 - saliektie ķeksīši
5 - taisnā astīte augšā, apaļā astīte apakšā
6 - apaļā astīte augšā, aplītis apkašā
7 - ķeksītis
8 - kliņģerītis (vēlams biezpiena)
9 - aplītis augšā, apaļā astīte apakšā
Sen senos laikos (manā bērnībā) maniem vecākiem bija tāda galda spēle ar glītām koka muciņām, uz kurām ir skaitļi, sākot ar 1. Dažnedažādi. Un kartītes arī. Šodien tās kartītes kļuva par daudzdzīvokļu namiem, kuros katram skaitlim ir savas mājas. Mēs gan vēl esam mazi, tāpēc atpazīstam ciparus pa vienam, bet skaitļus meklējam pēc atšķirību un līdzības atrašanas principiem. Bērnu pacietība gan beidzās, visas mājiņas neatrodot, bet mēs konstatējām, ka pa to laiku, kamēr pieaugušie tiek līdz spēles beigām, bērni labprāt kļūst par muciņu uzraugiem un ceļ no tām piramīdas, gaidot, kurš tiks pie nākamā materiāla savai būvniecībai. Lieliska svētdienas priekšpusdiena + iemācīšanās nodarbe. Lai gan - ar mazajiem jau teju viss ir kaut kā iemācīšanās.. un īstenībā - ar lielajiem arī..
Kas jāuzzina pirmsskolniekam?
Meklējot idejas tam, kā vēl veicināt mācīšanās un arī
iemācīšanas procesu, neizbēgami nonācu pie jautājuma par to, kas tad īsti ir
jāzina bērnam sasniedzot vecumu, kad aktuāla kļūst skolas apmeklēšana. Mēdz būt
tā, ka tad, kad rodas jautājums, rodas arī atbilde. Kavējot laiku līdz
autobusam, iegriezos grāmatnīcā un uzgāju izdevniecības Zvaigzne ABC izdotu palīgu visiem, kuri skolo pirmsskolnieku vai
kuriem tas ir aktuāli.
Nosaukums: Bez 5 minūtēm pirmklasnieks. Pamatprasmes bērnam,
skolas gaitas uzsākot
Sastādītājs: Laura Grīnvalde
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Gads: 2008.
Lappušu skaits: 32 lpp.
Aptuvenā cena: 2.00 Ls
Pirmais iemesls, kāpēc man patīk šī grāmatiņa/darbu burtnīca
pieaugušajiem ir organizētība. Pārskatāmā formā izveidota tabulas, kurās
uzskaitītas nepieciešamās prasmes un iemaņas. Katra no tām ir paredzēta
konkrētai attīstības jomai:
> Sociālās iemaņas un personības attīstība
> Iepazīstināšana ar apkārtni, dabu un sabiedriskās
dzīves norisēm
> Valodas attīstība un lasītprasmes pirmsākumi
> Matemātiskie priekšstati
> Tēlotājdarbība – veidošana, aplicēšana, zīmēšana
> Fiziskā attīstība
> Mūzika
Otrs iemesls: materiāls palīdz plašajā iespēju klāstā, kas
ir tas, kas bērniem tiešām jāzina.
P.S. Ir vērts pasekot līdzi tam, kas un vai kaut kas pa šiem gadiem ir mainījies prasībās, bet kopumā grāmata joprojām ir lietderīga. Starp citu, tabulās ir arī iespēja ailītes papildināt, ierakstot materiālā neminētas prasmes un iemaņas.
planēta Zeme - kas tu esi?
Animācija ir labs veids kā interesi rosināt, bet tās nav pietiekams materiāls, lai bērns (un vispār arī pieaugušie) iepazītu to daļiņu realitātes, ko var iepazīt, neesot klāt un nepiedzīvojot to kā aktualitāti, kā arī iegūstot vispārīgas zināšanas (jeb faktus) padziļinātas izpētes vietā.
Tā kā mums joprojām aktuāls ir planētu video un ir jau tā sanācis, ka mums ir lielāka interese par Zemi, tad mēģinu spert nākamo soli un sākt iepazīstināt ar faktisko zemes izskatu, bet detaļās (no tā viedokļa, ka salīdzinošais līmenis šobrīd ir Saules sistēma kopumā). Un tā - okeāns ir pirmais pieturas punkts. Arī tāpēc, ka man šķiet, ka zemūdens pasaules krāsainība varētu būt vilinoša.
Mums nemaz nesokas tik gludi, kā esmu gaidījusi. Bet - ir jau sen zināms, ka reizēm viss ir tā, kā vecajam, dumjajam lācim ar tām bitēm. Bērnus daudz vairāk interesē virpuļošana datorkrēslā un grūstīšanās par it kā labāko vietu.. Ko tagad? Uzrīkojam konkursu par to, kurš pamanīs vairāk krāsu. Balvā ir vafeļtortes gabaliņš (šis noteikti ir nepareizi, kaut vai no viedokļa, ka varbūt šokolādes kūkai nevajadzētu asociatīvi saistīties ar kaut ko tik labu, ka tas jānopelna - turklāt, principā ir viegli izveidot alternatīvu modeli, bet par to citā reizē, jo, to sakot, man padomā ir kaut kas pavisam konkrēts). Tas darbojas. Lai gan bērnus joprojām neinteresē okeāns kopumā, bet drīzāk vēl detalizētāks skatījums. Nezinu, kā tas nākas, bet visvairāk ievērota tiek tieši raja. Konstatējam, ka mūsu mājās esošajā vispārīgajā enciklopēdijā mazajiem par dzīvniekiem tieši rajas nav. [Līdz šim man šķita, ka rajas ir viens no populārākajiem jūras iemītniekiem un tās ir visās enciklopēdijās, pat skopākajās.. bet, nu, tur ir nāriņa - kā animēts tēls, kas pavada bērna 'ceļojumu' pa grāmatas lappusēm un ko pamanīju tikai pēc grāmatas iegādes, un - lieki piebilst - kas man joprojām šķiet mazliet.. toleranti izsakoties, nesaprotami.] Seko pieprasījums pēc video, kurā rajas būtu apskatāmas labāk.Un plāns rodas pats, tā vietā, lai tiktu saplānots.
Kas nepieciešams? Interesanti fakti (avoti var būt ne tikai enciklopēdijas, National Geographic ir bērniem paredzēta mājas lapa, kur ir gan fakti, gan attēli, gan printējamie materiāli.. un ne tikai), viens izglītojošais un 2 - 3 vizuāli vai citādi interesanti video (vēlams noskatīties iepriekš, jo internetā tiešām var atrast ļoti dažādas lietas)
Kas vēl var noderēt? Pasaules karte vai globuss, fotogrāfijas vai attēli ar ūdens dzīvniekiem, spēle par okeāna tematiku (vai Montesori tipa materiāls, piemēram, kur paredzēts dažādus filca vai cita materiāla dzīvnieciņus piestiprināt tiem raksturīgajās dzīvesvietās uz kartes), dziesmiņa vai dzejolītis par okeānu vai kādu no tā iemītniekiem
Tā kā mums joprojām aktuāls ir planētu video un ir jau tā sanācis, ka mums ir lielāka interese par Zemi, tad mēģinu spert nākamo soli un sākt iepazīstināt ar faktisko zemes izskatu, bet detaļās (no tā viedokļa, ka salīdzinošais līmenis šobrīd ir Saules sistēma kopumā). Un tā - okeāns ir pirmais pieturas punkts. Arī tāpēc, ka man šķiet, ka zemūdens pasaules krāsainība varētu būt vilinoša.
Mums nemaz nesokas tik gludi, kā esmu gaidījusi. Bet - ir jau sen zināms, ka reizēm viss ir tā, kā vecajam, dumjajam lācim ar tām bitēm. Bērnus daudz vairāk interesē virpuļošana datorkrēslā un grūstīšanās par it kā labāko vietu.. Ko tagad? Uzrīkojam konkursu par to, kurš pamanīs vairāk krāsu. Balvā ir vafeļtortes gabaliņš (šis noteikti ir nepareizi, kaut vai no viedokļa, ka varbūt šokolādes kūkai nevajadzētu asociatīvi saistīties ar kaut ko tik labu, ka tas jānopelna - turklāt, principā ir viegli izveidot alternatīvu modeli, bet par to citā reizē, jo, to sakot, man padomā ir kaut kas pavisam konkrēts). Tas darbojas. Lai gan bērnus joprojām neinteresē okeāns kopumā, bet drīzāk vēl detalizētāks skatījums. Nezinu, kā tas nākas, bet visvairāk ievērota tiek tieši raja. Konstatējam, ka mūsu mājās esošajā vispārīgajā enciklopēdijā mazajiem par dzīvniekiem tieši rajas nav. [Līdz šim man šķita, ka rajas ir viens no populārākajiem jūras iemītniekiem un tās ir visās enciklopēdijās, pat skopākajās.. bet, nu, tur ir nāriņa - kā animēts tēls, kas pavada bērna 'ceļojumu' pa grāmatas lappusēm un ko pamanīju tikai pēc grāmatas iegādes, un - lieki piebilst - kas man joprojām šķiet mazliet.. toleranti izsakoties, nesaprotami.] Seko pieprasījums pēc video, kurā rajas būtu apskatāmas labāk.Un plāns rodas pats, tā vietā, lai tiktu saplānots.
Elastība nenozīmē, ka jums nav konkrētas nostājas.
Tālāk tēmu dienas garumā var izvērst dažādās aktivitātēs - iemācīties kādu dziesmiņu vai skaitāmpantu, skatīties bilžu grāmatas vai spēlēt spēles. Piemēram, vingrinot kustību koordināciju varat rosināt bērnus tēlot ūdenszāles, rādīt, kā kusta zivtiņas un tam līdzīgi.
Kas nepieciešams? Interesanti fakti (avoti var būt ne tikai enciklopēdijas, National Geographic ir bērniem paredzēta mājas lapa, kur ir gan fakti, gan attēli, gan printējamie materiāli.. un ne tikai), viens izglītojošais un 2 - 3 vizuāli vai citādi interesanti video (vēlams noskatīties iepriekš, jo internetā tiešām var atrast ļoti dažādas lietas)
Kas vēl var noderēt? Pasaules karte vai globuss, fotogrāfijas vai attēli ar ūdens dzīvniekiem, spēle par okeāna tematiku (vai Montesori tipa materiāls, piemēram, kur paredzēts dažādus filca vai cita materiāla dzīvnieciņus piestiprināt tiem raksturīgajās dzīvesvietās uz kartes), dziesmiņa vai dzejolītis par okeānu vai kādu no tā iemītniekiem
P.S. Rēķinieties, ka pēcāk kāda sega var pārtapt rajā, smalki putekļojot istabu :)
Saruna par paniku
Tā bija pagājusī vasara. Agrs rīts laukos. Bērni guļ, noguruši
pēc apkārtnes izpētes iepriekšējā dienā. Dzīvojamajā istabā skan Latvijas radio. Intervija ar psiholoģi
Diānu Zandi. Temats: veģetatīvā distonija. Izskanot sarunai, man ir skaidrs, ka
man jāsarunā tikšanās, jo man jādomā par kādu jautājumu un likumsakarīgi, ka es
gribu zināt mazliet vairāk.. vairāk par to, kādā veidā veģetatīvās distonijas
attīstību var veicināt atmosfēra ģimenē un vecāku attieksme. Un – vai var?
[varbūt man tikai šķiet..]
Kad tiekamies Māmiņu
kluba telpās, Diāna man saka, ka šādā aspektā viņai par veģetatīvo
distoniju iepriekš nav jautāts. Jo veģetatīvā distonija ir diagnoze, ko pārsvarā
uzstāda pieaugušajiem. Īpaši bieži tas notiek
20 – 30 gadu vecumā. Būtībā tie ir panikas traucējumi vai baiļu lēkmes,
ko rada noteikta emocionālā pieredze, piemēram, emocionālā un/vai fiziskā
pārslodze, augsta trauksme. Pusaudžiem no 14 – 15 gadiem panikas traucējumi
visbiežāk izpaužas tieši fiziskās veselības kontekstā.
[Te man šķiet, ka ir saikne starp vienu un otru – to, kas
notiek bērna un pusaudža spējā tikt galā ar slodzi, un spēju novērtēt sevi, un
emocionālās drošības sajūtu kopumā, tāpēc nākamais jautājums ir par to, kas
cēlonības nozīmē veido to, ka daļai cilvēku attīstās veģetatīvā distonija.]
„Strādājot ar panikas traucējumiem, svarīgi ir izprast
pieredzi, pat ļoti agrīnā bērnībā. Tostarp, jāizvērtē emocionālā vide – cik
pieejama vai nepieejama tā bijusi, kādas prasības tiek uzstādītas bērnam, cik
daudz laika vecāki pavada ar savu atvasi, cik agri un vai pāragri (kad bērna
psihe un emocionālās attīstības līmenis būtībā tam nav gatavi) uzsāktas
bērnudārza gaitas. Var atklāties, ka bērns agri saskāries ar kādu zaudējums,
kas atstājis būtisku ietekmi uz emocionālo izaugsmi. Lai risinātu problēmu, kad
pusaudzim tiek konstatēti panikas traucējumi, ieteicams apmeklēt psihologu.”
paaugstināta slodze uzmanības trūkums
pāragri uzsāktas bērnudārza gaitas atstumtība zaudējums emocionālā vardarbība
Diāna uzsver, ka būtisks ir arī konteksts, kādā mēs dzīvojam
un kādā audzinām savus bērnus. Tas, kādai sabiedrībai un kādiem nosacījumiem
mēs viņus apzināti vai neapzināti gatavojam. Mūsdienu dzīves modelis paredz, ka
ļoti būtiska ir konkurētspēja, līdz ar ko gan bērni, gan pieaugušie mēdz
saskarties ar neadekvāti augstām prasībām. Nereti bērni tiek noslogoti pārāk
lielā skaitā nodarbību, kur gan arī jāizšķir tie vecāki, kuri bērnu atbalsta,
un vecāki, kuri rada bērnam sajūtu, ka viņš vai viņa NEKAD nebūs PIETIEKAMI
LABS.
Pieaugušo ikdiena, kas ir otra problēma, saistās ar laika
trūkumu, kas paredz arī to, ka bieži nākas saskarties ar ģimenēm, kurās
savstarpējo attiecību veidošanā trūkst kvalitātes. Bērns, kurš nejūtas
emocionāli drošs savā ģimenē, kuram nav ciešas saiknes ar saviem tuvākajiem
cilvēkiem, jūtas nedrošs arī nākamajā emocionālās pieredzes solī – veidojot
attiecības ārpus ģimenes. Turklāt – attiecību veidošana nebūt nav vienīgais
uzdevums. Uzsākot skolas gaitas bērns saņem konkrētus savu pienākumu un
sasniedzamo mērķu uzstādījumus. Īpaši tad, ja skolu papildina ārpusklases
nodarbības. Nav slikti palīdzēt bērnam attīstīt talantus un mācīties plānot laiku,
slikti ir neatstāt nemaz laika bērnam pašam un radīt pārslodzi.
„Pirmie emocionālās veselības problēmu simptomi ir uzvedības
nianses: bērns vai pusaudzis grauž nagus, nervozi virpina vai pat rausta matus,
knibinās ap sevi, regulāri sūdzas par vēdera vai galvas sāpēm.” Diāna arī
uzsver, ka šie simptomi var parādīties tieši pirms konkrētiem notikumiem,
piemēram, pārbaudes darbiem skolā. Ķermenis tādā veidā signalizē par
paaugstinātu slodzi. Vecāku uzdevums ir izvērtēt to, kāds faktiski ir bērna
ikdienas režīms un mēģināt saprast, kā mazināt psiholoģisko spriedzi, kas
reizēm būs arī ikdienas grafika pārskatīšana (pilnīgi iespējams, ka tas ir
tikai uz laiku, kamēr bērns pats jutīsies gatavs uzņemties vairāk).
Mēģinot uzstādīt ekvivalentas prasības un pārskatot bērna
ikdienas grafiku, būtu ieteicams padomāt par iespējām apmeklēt psihologa
konsultāciju. Jā, ir normāli, ka bērnam nākas saskarties ar grūtībām un izjust
negatīvas emocijas. Un tikpat normāli ir tas, ka bērnam mājās jātiek
uzklausītam un jāsaņem atbalsts. Tāpat – bērnam vajadzīgs laiks. Bet psihologa
konsultācija var palīdzēt gadījumos, kad abas puses – vecāki un bērni –
kopīgiem spēkiem netiek galā ar situāciju. Ja tiek novērotas panikas lēkmes,
tad psihologa apmeklējums ir nepieciešamība. [Te nu gan man gribas piebilst, ka
speciālistu jāizvēlas ļoti rūpīgi. Arī intervijas laikā ar Diānu konstatējam,
ka psihologu prakses nosacījumi un psihologa darbam nepieciešamā pieredze un
izglītība Latvijā nav savstarpēji atbilstoši līmeņu ziņā. Mums būtu vajadzīgs
valstisks regulējums arī šajā jomā.]
Tas, kas mums, kā vecākiem, ir būtiski – mācīties vērot savu bērnu, lai
mēs zinātu, vai cilvēks mums līdzās ir laimīgs.
Lielās lietas reizēm slēpjas aiz mazajām. Vienkāršas
uzmanības, intereses, savstarpējas cieņas. Slodzes negatīvo ietekmi laikus var
mazināt līdzsvars bērna ikdienā – piemēram, ja regulāri tiek dota iespēja
kvalitatīvi atpūsties, kas var būt arī laiks, ko visa ģimene pavada kopā. No
sestdienas filmu vakara līdz galda spēlēm, no futbola pagalmā līdz pārgājienam.
Pozitīvas emocijas darbojas kā stresa un trauksmes profilakse. Un nav nekā
slikta, ja lielas slodzes apstākļos bērnam tiek atļauts reizi 2 – 3 mēnešos
palikt mājās no skolas bez oficiāla iemesla. Tikai tas jāpārrunā. [Lai peles
nedancotu pa galdu, kad kaķis nebūs mājās.. jeb lai bērni to neuztvertu kā
atļauju pastāvīgi kavēt nodarbības, aizbildinoties ar slodzi.]
Vēl viena iespēja, kā iemācīt bērnam radīt līdzsvaru savā
dzīvē, ir rādīt savu piemēru. [Tas nebūt nav pats vienkāršākais.. ]
Savukārt, ja kādam no vecākiem ir raksturīgas panikas
lēkmes, tad jāatrod veids, kā par to izrunāties ar bērnu. Situācija jāpaskaidro
bērnam saprotamā veidā. Un vecākiem pašiem jāmeklē palīdzība savu problēmu
risināšanā.
Jebkurā gadījumā - svarīgi ir saprast, ka panikas traucējumi nav jāuztver kā apkaunojums vai kā slimība. Principā arī ārstēšanā parasti nav jāizmanto medikamenti, jo fiziskais ķermenis ir vesels. Panikas lēkmē izjustie simptomi ir tieši tādi paši, kā īstā sirdslēkmē un rada ārkārtīgu diskomfortu, tāpēc cilvēki parasti domā, ka ir slimi. Kognitīvi biheiviorālajā teorijā panikas traucējumi tiek definēti kā apgūts / iemācīts pārspīlēts atbildes reakcijas veids uz satraukumu. „Var teikt, ka cilvēka organisms pārspīlēti reaģē uz trauksmi un ar laiku pat neliels uztraukums var provocēt panikas lēkmi. Tāpat kā cilvēks ir iemācījies reaģēt ar lēkmi, tāpat viņš var iemācīties kontrolēt paniku, un ar laiku tā samazinās vai izzūd pavisam. Lēkmes kontrolēšanu, relaksācijas metodes un citas tehnikas, kas palīdz risināt šo problēmu, cilvēks var iemācīties kognitīvi biheiviorālajā terapijā dažu mēnešu laikā. Svarīgi šo problēmu risināt, nevis atlikt un gaidīt, ka notiks brīnums un lēkmes pazudīs pašas no sevis.” saka Diāna, noslēdzot mūsu sarunu.
28. marta kafejnīcas
Vakardienas atskatā ir kaut kas mazliet no puzles salikšanas > no sīkām fotogrāfiskām daļiņām, pāris čekiem un pozitīvu emociju kolāžas mēģināšu izveidot 28. marta vārdu gleznu, kas gan arī būs tikai tik, cik iespējams momenta fiksēšanas robežās. Man teju acu priekšā ir dārza ainava ar tējas galdu, kas saklāts mazliet bohēmiski un kur vienlaikus nav nekādas kārtības un ir sava vieta visam. Es tieši tā vienmēr esmu iedomājusies to, ko redzēja Alise, nonākot pie Marta Zaķa un Cepurnieka..
Rīts sākas salīdzinoši agri. Manā 28. marta plānā ir aptuveni 3,5 stundas autobusā, piedalīšanās jauna mājas lapas dizaina plānošanā un viesošanās pie savas otras ģimenes - manas labākās draudzenes vecāku mājās. Un tas vienmēr ir fantastisks laiks.
Līdz ar braucienu 28. marta atskaitē pavisam nav bērnu ēdienkartes, tomēr par bērniem tāpat parunāsim. Iepriekš iesāktās sarunas kontekstā > t.i., turpinot par treniņiem. Lai arī šķiet, ka eiropeiskajā pieredzē sportiskums ir kaut kas klaji ķermenisks, īstenībā gluži tā nav. Grieķu atlētisms, piemēram, ir krietni daudz vairāk par vienkārši fizisko sagatavotību. Tomēr - ir tā, ka šobrīd uzskatāmākas šķiet austrumu prakses - t.i., sabiedrībā kopumā. Tāpēc loģiski, ka vietā ir jautājums par to, ko bērni iegūst no izvēles apmeklēt kādus treniņus. Un - īstenībā par to, ko iegūst katrs no mums.
Lūk, Mindauga atbilde:
"Tagad par to, ko iegūst no treniņiem.. sāksim ar to, ka neapšaubāmi uzlabojas veselība, samazinās iespējas aptaukoties, līdz ar to mazinās iespēja tikt pie diabēta, vai augsta asinsspiediena. Otrkārt, ir pierādīts, ka bērni, kas sporto, sasniedz labākus rezultātus arī mācībās un pieauguši vairāk sasniedz profesionāli. Vēl var pieminēt, ka tas pozitīvi ietekmē bērna pašapziņu, jo sports dod iespēju mācīties jaunas prasmes un tikt pie sasniegumiem.. Labi ietekmētas arī sociālās un saziņas prasmes, jo bieži nākas strādāt kā komandai. Iespējams cilvēks iemācās arī labāk nospraust savus īstermiņa un ilgtermiņa mērķus.. Un, protams, sports pats par sevi padara tavu dzīvi dažādīgāku un interesantāku, kā arī ir skaidri novērojams sabiedrībā, ka bērni, kas ir nodarbinātāki, ir mazāk tendēti aizrauties ar kādu no kaitīgajiem ieradumiem, kā arī kādreiz nonākt policijas redzes lokā..tas visbiežāk notiek aiz bezdarbības :) Tā lūk, diezgan daudz patiesībā ir labumi no sporta.. un sports nav tikai sports, tas tevi pilnveido kā cilvēku :)"
Par šokolādītēm punktus nezaudējam :) Bet saņemam izmēģināšanas vērtu ieteikumu > izmēģināt kā našķi graudu tostermaizes ar zemesriekstu sviestu un medu. (Tas man atgādina, ka šodien noteikti jānopērk zemesriekstu sviests.) Ir forši, ka Mindaugs nav atskabargains sistemātiķis, jo reizēm prieka alternatīvā cena tiešām nav tāda, lai prieku izsvītrotu no dzīves vai vismaz no ikdienas. Tikai arī prieks ir patiesi prieks tikai tad, kad tas nav histēriska apmātība vai uzspīlēta maska. Ja es kādreiz dzīvē tiešām izvēlētos personisko treneri (ticamība, ka es kļūšu par sporta kluba klientu gan ir tuva nullei), ar Mindaugu būtu lieliski viegli sastrādāties.
Bet tagad atkal par ēdienkartēm..
Pirmā mana dienas izvēle ir Pasēdēt jeb bijušais Sarkans. Man tur patīk. Atmosfēra, iekārtojums, ēdienkarte un ATTIEKSME. Un nevienā no punktiem neesmu vīlusies arī šoreiz. Pie ēdienkartes pētīšanas saprotu, ka izvēle kļūst nedaudz ierobežotāka, ja atsakāties vai mēģināt atteikties no balto miltu produktiem, rīsiem un ja jums pie visa tā nemaz nevelk kartupeļu virzienā. Bet - iespējas joprojām ir. Un tā kā esmu garneļu fans, tad, otrreiz atgriežoties pie salātu menu, pati brīnos, kā pie īstās izvēles neesmu apstājusies uzreiz. Bet tas man ir raksturīgs niķis.. vispirms mēģināt izdomāt un pēc tam vadīties pēc sajūtām. Vajag beidzot to pavisam izmainīt.. uz visiem 100%.. un par 360 grādiem.. Jo sirds ir vislabākā karte.
Otra man izvēle ir viens no populārākajiem Rīgas ēdināšanas uzņēmumiem, kas vispār priekšstata līmenī šķiet salīdzinoši liels izaicinājums vēlmei veselīgi paēst > tā ir Čilli Pica. Tāpēc, ka pēc tam dodos vakariņās, es šoreiz neizvēlos neko no ēdienkartes, bet to rūpīgi izpētu, lai saprastu, vai varētu, ja būtu vajadzība un vēlēšanās, te ieturot maltīti, saglabāt eksperimenta robežas. Un secinājums viennozīmīgi ir vienā vārdā izsakāms > JĀ. Sākot ar ļoti kārdinošiem tunča salātiem un turpinot ar vairākām siltā ēdiena opcijām. Bērnu ēdienkartē veselīguma ir stipri mazāk, bet kartupeļi ar vistas fileju manā skatījumā ir labs variants. Izejot no tā, ka pamatā tomēr mēs ēdam mājās, ar to arī pilnīgi pietiek. T.i., ja jūs izvēlaties, ko pasūtīt. Ja ļaujat to bērniem - tad neierobežojiet viņus izvēles procesā, atskaitot nepieciešamības, kam ir medicīnisks raksturs.
Faktiskais laiks Čilli Picā izvēršas divos ogu kokteiļos un Skype randiņā :) Tātad - jūs varat doties uz satikšanos un neraizēties par savu izvēļu ierobežotību :)
Vakariņas ir perfektas, nesteidzīgas (uz aptuveni 2,5 stundām). Pirmo reizi dzīvē nogaršoju olīvas tādas, kādas tās var iegādāties audzēšanas reģionos, ne maziņas un pasausas. Esmu pilnīgā sajūsmā. Kopsavilkums, cik tālu runa ir par ēšanu > divi vērtīgi fakti un viena lieliska ideja > olīvas mēdz kombinēt ar ķiplokiem un mērcēti rieksti garšo citādi, ir mazāka slodze gremošanas sistēmai un labāk patīk bērniem (obligāti jāpamēģina!). Un ideja - kūka, kā bāze ir sasmalcinātas auzu pārslas.
Rīts sākas salīdzinoši agri. Manā 28. marta plānā ir aptuveni 3,5 stundas autobusā, piedalīšanās jauna mājas lapas dizaina plānošanā un viesošanās pie savas otras ģimenes - manas labākās draudzenes vecāku mājās. Un tas vienmēr ir fantastisks laiks.
Līdz ar braucienu 28. marta atskaitē pavisam nav bērnu ēdienkartes, tomēr par bērniem tāpat parunāsim. Iepriekš iesāktās sarunas kontekstā > t.i., turpinot par treniņiem. Lai arī šķiet, ka eiropeiskajā pieredzē sportiskums ir kaut kas klaji ķermenisks, īstenībā gluži tā nav. Grieķu atlētisms, piemēram, ir krietni daudz vairāk par vienkārši fizisko sagatavotību. Tomēr - ir tā, ka šobrīd uzskatāmākas šķiet austrumu prakses - t.i., sabiedrībā kopumā. Tāpēc loģiski, ka vietā ir jautājums par to, ko bērni iegūst no izvēles apmeklēt kādus treniņus. Un - īstenībā par to, ko iegūst katrs no mums.
Lūk, Mindauga atbilde:
"Tagad par to, ko iegūst no treniņiem.. sāksim ar to, ka neapšaubāmi uzlabojas veselība, samazinās iespējas aptaukoties, līdz ar to mazinās iespēja tikt pie diabēta, vai augsta asinsspiediena. Otrkārt, ir pierādīts, ka bērni, kas sporto, sasniedz labākus rezultātus arī mācībās un pieauguši vairāk sasniedz profesionāli. Vēl var pieminēt, ka tas pozitīvi ietekmē bērna pašapziņu, jo sports dod iespēju mācīties jaunas prasmes un tikt pie sasniegumiem.. Labi ietekmētas arī sociālās un saziņas prasmes, jo bieži nākas strādāt kā komandai. Iespējams cilvēks iemācās arī labāk nospraust savus īstermiņa un ilgtermiņa mērķus.. Un, protams, sports pats par sevi padara tavu dzīvi dažādīgāku un interesantāku, kā arī ir skaidri novērojams sabiedrībā, ka bērni, kas ir nodarbinātāki, ir mazāk tendēti aizrauties ar kādu no kaitīgajiem ieradumiem, kā arī kādreiz nonākt policijas redzes lokā..tas visbiežāk notiek aiz bezdarbības :) Tā lūk, diezgan daudz patiesībā ir labumi no sporta.. un sports nav tikai sports, tas tevi pilnveido kā cilvēku :)"
Par šokolādītēm punktus nezaudējam :) Bet saņemam izmēģināšanas vērtu ieteikumu > izmēģināt kā našķi graudu tostermaizes ar zemesriekstu sviestu un medu. (Tas man atgādina, ka šodien noteikti jānopērk zemesriekstu sviests.) Ir forši, ka Mindaugs nav atskabargains sistemātiķis, jo reizēm prieka alternatīvā cena tiešām nav tāda, lai prieku izsvītrotu no dzīves vai vismaz no ikdienas. Tikai arī prieks ir patiesi prieks tikai tad, kad tas nav histēriska apmātība vai uzspīlēta maska. Ja es kādreiz dzīvē tiešām izvēlētos personisko treneri (ticamība, ka es kļūšu par sporta kluba klientu gan ir tuva nullei), ar Mindaugu būtu lieliski viegli sastrādāties.
Bet tagad atkal par ēdienkartēm..
Pirmā mana dienas izvēle ir Pasēdēt jeb bijušais Sarkans. Man tur patīk. Atmosfēra, iekārtojums, ēdienkarte un ATTIEKSME. Un nevienā no punktiem neesmu vīlusies arī šoreiz. Pie ēdienkartes pētīšanas saprotu, ka izvēle kļūst nedaudz ierobežotāka, ja atsakāties vai mēģināt atteikties no balto miltu produktiem, rīsiem un ja jums pie visa tā nemaz nevelk kartupeļu virzienā. Bet - iespējas joprojām ir. Un tā kā esmu garneļu fans, tad, otrreiz atgriežoties pie salātu menu, pati brīnos, kā pie īstās izvēles neesmu apstājusies uzreiz. Bet tas man ir raksturīgs niķis.. vispirms mēģināt izdomāt un pēc tam vadīties pēc sajūtām. Vajag beidzot to pavisam izmainīt.. uz visiem 100%.. un par 360 grādiem.. Jo sirds ir vislabākā karte.
Otra man izvēle ir viens no populārākajiem Rīgas ēdināšanas uzņēmumiem, kas vispār priekšstata līmenī šķiet salīdzinoši liels izaicinājums vēlmei veselīgi paēst > tā ir Čilli Pica. Tāpēc, ka pēc tam dodos vakariņās, es šoreiz neizvēlos neko no ēdienkartes, bet to rūpīgi izpētu, lai saprastu, vai varētu, ja būtu vajadzība un vēlēšanās, te ieturot maltīti, saglabāt eksperimenta robežas. Un secinājums viennozīmīgi ir vienā vārdā izsakāms > JĀ. Sākot ar ļoti kārdinošiem tunča salātiem un turpinot ar vairākām siltā ēdiena opcijām. Bērnu ēdienkartē veselīguma ir stipri mazāk, bet kartupeļi ar vistas fileju manā skatījumā ir labs variants. Izejot no tā, ka pamatā tomēr mēs ēdam mājās, ar to arī pilnīgi pietiek. T.i., ja jūs izvēlaties, ko pasūtīt. Ja ļaujat to bērniem - tad neierobežojiet viņus izvēles procesā, atskaitot nepieciešamības, kam ir medicīnisks raksturs.
Izglītošanas laiks ir ikdiena, tostarp, spēles, ļaušana piedalīties gatavošanā, redzētā pārrunāšana un tā apmēram jebkura jūsu komunikācija ar bērnu. Tostarp, netiešā.
Faktiskais laiks Čilli Picā izvēršas divos ogu kokteiļos un Skype randiņā :) Tātad - jūs varat doties uz satikšanos un neraizēties par savu izvēļu ierobežotību :)
Vakariņas ir perfektas, nesteidzīgas (uz aptuveni 2,5 stundām). Pirmo reizi dzīvē nogaršoju olīvas tādas, kādas tās var iegādāties audzēšanas reģionos, ne maziņas un pasausas. Esmu pilnīgā sajūsmā. Kopsavilkums, cik tālu runa ir par ēšanu > divi vērtīgi fakti un viena lieliska ideja > olīvas mēdz kombinēt ar ķiplokiem un mērcēti rieksti garšo citādi, ir mazāka slodze gremošanas sistēmai un labāk patīk bērniem (obligāti jāpamēģina!). Un ideja - kūka, kā bāze ir sasmalcinātas auzu pārslas.
Ēdienkarte
Brokastis: riekstu un rozīņu maisījums
Pusdienas: garneļu un avokado salāti (lapu salāti, loki, ķiršu tomāti, gurķi, garneles un avokado)
+ ogu kokteilis x2
Vakariņas: Mocarella ar tomātiem (garšvielas: nedaudz sāls, melnie pipari un baziliks), olīvas, plūmes
Budžets
Dienas sākumā nosaku sev limitu: t.i., ka centīšos iztikt, izvēloties variantus, kas gan maciņam draudzīgāki, gan eksperimentam atbilst, gan šķiet kārdinoši. Un kopumā man izdodas, kopsumma, par rēķiniem: 5.80. Bija arī lētākas iespējas > zupu piedāvājums gandrīz vienmēr būs finansiāli izdevīgāks. Pati es mēdzu dot priekšroku aukstajai biežu zupai, turklāt, visos gadalaikos. Tāpat, tērējot aptuveni par 2 latiem vairāk, abās minētajās vietās būtu iespējams paēst arī sātīgāk, izvēloties gaļas ēdienus.
Piedodiet par kārtējo haosu dienas kārtībā, bet sirds kartē vakar bija divi ļoti nozīmīgi satikšanās punkti. Arvien vairāk sajūtu, ka šī eksperimenta jēga ir daudz dziļāka par precizitāti detaļās. Jo sakārtojoties hierarhiski attieksmēm pret uzturu, rezonanses atbalsojas arī pārējā dzīves spektrā.. Un tādējādi tajā visā, ko var nosaukt par ēšanas ierobežojumiem, nekādu ierobežojumu nav, jo nav nekāda pārspīlējuma. Apbrīnojumi, cik lielā mērā viena pareizi pozicionēta mehānisma daļa spēj izlīdzināt kopējo dinamiku un pakāpeniski veidot līdzsvaru.
Paralīzes efekts
00:52
Pavadītā diena ir bijusi gara, kā preču vilciena sastāvs. Faktiski garāka par 24 stundām. Bet - pa daļai tas ir pašorganizēšanās trūkums. Labi - un mazliet arī miega trūkums.. Mēs maldīgi domājam, ka tad, ja gulēsim mazāk, padarīsim vairāk. Īstermiņā tas darbojas, bet kopējā bilance beigās ir tāda, ka tāpat zaudējam it kā iegūto laiku, jo miega trūkums izveido melnos plankumus mūsu reakcijas laukā. Un, ja arī nezaudējam laiku, tad zaudējam kvalitāti. BET - nekas nenāk arī tāpat. Visam ir kāds pamats.
Šodienas [nu, labi tehniski vakardienas] sarunas temats ar personīgo treneri ir par treniņprogrammām, ko piedāvā DVD formātā un kas paredzētas mājas lietošanai. Gandrīz kā take away kafija :D Jautājums bija par piemērotību - vai kaut kas, kas ir salīdzinoši universāls, var būt individuāli piemērots? Mindauga atbilde ir, ka tas nav viennozīmīgi izšķirams jautājums, jo galvenā problēma ir nevis konkrētas programmas piemērotībā visiem (jo tas nav arī tās mērķis), bet tajā, cik liela ir apņemšanās iesākto turpināt. Un arī attieksmē attiecībā pret to, ka treniņš mājās nav vieglāks vai ātrāks ceļš pie panākumiem (salīdzinot ar sporta zāli), vai 'pusporcija' no pašas programmas. Citiem vārdiem - lai trenētos mājās un no tā būtu jēga, ir vajadzīgs 2x vairāk motivācijas, jo būsiet pats sev gan treneris, gan trenējamais, gan vides veidotājs.
Tā kā es esmu visnotaļ slikts piemērs disciplīnas ziņā, tad es ļoti skaidri saprotu, par ko te ir runa. Apņemšanās pamatā ir jābūt ļoti skaidrai apziņai, ko vēlaties sasniegt un nedrīkst ielaisties afērā ar sevi, dodot atkāpes savai patmīlībai un vecajiem ieradumiem. Iemesls tam, ka neesat sevi fiziski nodarbinājuši līdz šim, esat jūs. Un, lai tas neskanētu kaut kā līdzīgi priekšvēlēšanu kampaņu atsvešinātībai no reālā politikas objekta > iemesls tam, ka neesmu izmantojusi visu sava ķermeņa potenciālu, to mērķtiecīgi uzturot formā, esmu es.
Nevis studiju slodze, nevis darbs, nevis bērni, nevis naudas vai laika trūkums.
Šī ir perfekta alegorija tam, kāda ir mūsu garīgā dzīve. Atceros The New Yorker Cartoons karikatūru, kur atainotas trīs miskastes - vienā pudeles un bundžas, vienā avīzes, vienā - jaunā gada apņemšanos rezolūcijas. Jo ir tik viegli atlikt jaunu sākumu uz nākamo dienu. Neskatoties uz to, ka mums īstenībā nav argumentu pret to, lai sāktu dzīvot saskaņā ar to, ko sirds dziļumos izjūtam pat kā nepieciešamību. Bet kaut kur pašā izvēles pieņemšanas momentā mēdz iestāties tāds kā paralīzes efekts, kur iestrēgt palīdz it viss. Katrs ārējais apstāklis kļūst par klupšanas akmeni. Bet jaunais sākums vienmēr ir rītdienā.
Gabrielam šodien ir vārda diena un visas dienas garumā ir ciemiņu laiks, un līdz ar to ēdienkarte saskaras ar jaunu izaicinājumu. Svētki. Jo vairāk tādēļ, ka viesi, kurus par eksperimentu neesmu informējusi, ierodas ar našķiem. Bet - svētki arī kopsummā ir uzskatāmi par izņēmumu. Un svarīgais situācijā, manuprāt, ir tas, ka kaut kā darīšanas un ievērošanas jēga īstenībā ir tajā, ko mēs praktizējam, ne tajā, cik daudz par to runājam.
Ir jārēķinās ar divām lietām. Pirmkārt, kā jau to sākumā precizēju - eksperiments strikti attiecas galvenokārt uz mani pašu, uz bērniem mazākā mērā. Tādā nozīmē, ka arī ilgtermiņā viņi tāpat saskarsies ar citiem ēšanas paradumiem - pavadīs laiku gan pie krustmātes - savas un manējās, gan pie vecvecākiem, gan pie mana bijušā vīra. Nav svarīgi tik daudz tas, ar kuru no šiem cilvēkiem man ēšanas jautājumos sakrīt domas un ar kuru mazāk, kā tas, cik es pati spēju viengabalaini veidot savu dzīves versijas piemēru. Tāpēc - no stress!
Kas attiecas uz cienāšanu, tad tur gan es atļaušos saglabāt vēlmi rast pēc iespējas eksperimenta domai atbilstošākus risinājumus. Un tas vairāk saistās ar otro raundu - vakara ciemiņiem. Bet par to sīkāk ēdienkartes atskaitē. Vienīgi piebildīšu, ka vērtīgi ir par šādām lietām padomāt ļoti laikus, jo atsevišķu lielisku ideju realizēšanai vajag vai nu papildu stundu vai pusotru, dzīvot pretī hipermārketam vai vismaz tuvumā kādam veikalam ar pietiekami daudzveidīgu produktu klāstu.
Starp citu, es šodien jūtos glaimota - Mindaugs akceptēja manu vakardienas ēdienkarti ar "jau labāk", bet tas tomēr nav milzīgs sasniegums.. Kā nu parasti saka? Ir, kur augt? :) Ir.. Es jau pati zinu..
Brokastis: omlete, sēklu maize
[pa vidu bērni tiek pie buljona pīrādziņiem, cepumiem un zefīriem šokolādē, es pati patērēju papildus dažas saujas zemesriekstu (apmēram 200 gramus) un rudzu maizes šķēli ar medu, aiz laimes, ka izdevies tikt pie lauku medus, kas nāk tieši no biškopja, turklāt vakarā krustmāte atved vēl medu un tagad jūtos teju priviliģēta]
Pusdienas pa daļai sastāv no visa iepriekš minētā, jo bērni ir 'paēduši' jeb precīzāk nomākuši ēstgribu un aizņemti ar jaunajām rotaļlietām. Kas attiecas uz mani: iepriekšējās dienas piecgraudu putra.
Launags: ēstgriba pamazām atrodas, bet ļoti pamazām. Mazos ieinteresē salātiem grieztais šķiņķis un medus. Tātad: pa šķēlei šķiņķa un medus-konfekte-uz-kociņa jeb vienkārši tējkarote ar biezu medu, ko ir ērti apēst pakāpeniski
Vakariņas (viesu nav daudz un tīri loģiski, ka viņi starp darbu un došanos pie mums nav badojušies): pupiņu-šķiņķa-svaiga gurķa salāti (parasti lietotu majonēzi, šodien aizstāju to ar krējumu, garšas niansētības problēmu atrisinot ar maltiem melnajiem pipariem un sīpolu, pieļauju, ka varētu šo mēģināt arī ar bezpiedevu jogurtu) + rudzu maize, žāvēto augļu maisījums (āboli, bumbieri, plūmes un aprikozes) un zemesrieksti, svaigi banāni, medus kūka ar ievārījumu
Mans pārsteigums nummur viens > ļoti lielu atsaucību gūst žāvētie augļi un rieksti, kā uzkoda. Yey.. :)
Pavadītā diena ir bijusi gara, kā preču vilciena sastāvs. Faktiski garāka par 24 stundām. Bet - pa daļai tas ir pašorganizēšanās trūkums. Labi - un mazliet arī miega trūkums.. Mēs maldīgi domājam, ka tad, ja gulēsim mazāk, padarīsim vairāk. Īstermiņā tas darbojas, bet kopējā bilance beigās ir tāda, ka tāpat zaudējam it kā iegūto laiku, jo miega trūkums izveido melnos plankumus mūsu reakcijas laukā. Un, ja arī nezaudējam laiku, tad zaudējam kvalitāti. BET - nekas nenāk arī tāpat. Visam ir kāds pamats.
Šodienas [nu, labi tehniski vakardienas] sarunas temats ar personīgo treneri ir par treniņprogrammām, ko piedāvā DVD formātā un kas paredzētas mājas lietošanai. Gandrīz kā take away kafija :D Jautājums bija par piemērotību - vai kaut kas, kas ir salīdzinoši universāls, var būt individuāli piemērots? Mindauga atbilde ir, ka tas nav viennozīmīgi izšķirams jautājums, jo galvenā problēma ir nevis konkrētas programmas piemērotībā visiem (jo tas nav arī tās mērķis), bet tajā, cik liela ir apņemšanās iesākto turpināt. Un arī attieksmē attiecībā pret to, ka treniņš mājās nav vieglāks vai ātrāks ceļš pie panākumiem (salīdzinot ar sporta zāli), vai 'pusporcija' no pašas programmas. Citiem vārdiem - lai trenētos mājās un no tā būtu jēga, ir vajadzīgs 2x vairāk motivācijas, jo būsiet pats sev gan treneris, gan trenējamais, gan vides veidotājs.
Tā kā es esmu visnotaļ slikts piemērs disciplīnas ziņā, tad es ļoti skaidri saprotu, par ko te ir runa. Apņemšanās pamatā ir jābūt ļoti skaidrai apziņai, ko vēlaties sasniegt un nedrīkst ielaisties afērā ar sevi, dodot atkāpes savai patmīlībai un vecajiem ieradumiem. Iemesls tam, ka neesat sevi fiziski nodarbinājuši līdz šim, esat jūs. Un, lai tas neskanētu kaut kā līdzīgi priekšvēlēšanu kampaņu atsvešinātībai no reālā politikas objekta > iemesls tam, ka neesmu izmantojusi visu sava ķermeņa potenciālu, to mērķtiecīgi uzturot formā, esmu es.
Nevis studiju slodze, nevis darbs, nevis bērni, nevis naudas vai laika trūkums.
Šī ir perfekta alegorija tam, kāda ir mūsu garīgā dzīve. Atceros The New Yorker Cartoons karikatūru, kur atainotas trīs miskastes - vienā pudeles un bundžas, vienā avīzes, vienā - jaunā gada apņemšanos rezolūcijas. Jo ir tik viegli atlikt jaunu sākumu uz nākamo dienu. Neskatoties uz to, ka mums īstenībā nav argumentu pret to, lai sāktu dzīvot saskaņā ar to, ko sirds dziļumos izjūtam pat kā nepieciešamību. Bet kaut kur pašā izvēles pieņemšanas momentā mēdz iestāties tāds kā paralīzes efekts, kur iestrēgt palīdz it viss. Katrs ārējais apstāklis kļūst par klupšanas akmeni. Bet jaunais sākums vienmēr ir rītdienā.
Gabrielam šodien ir vārda diena un visas dienas garumā ir ciemiņu laiks, un līdz ar to ēdienkarte saskaras ar jaunu izaicinājumu. Svētki. Jo vairāk tādēļ, ka viesi, kurus par eksperimentu neesmu informējusi, ierodas ar našķiem. Bet - svētki arī kopsummā ir uzskatāmi par izņēmumu. Un svarīgais situācijā, manuprāt, ir tas, ka kaut kā darīšanas un ievērošanas jēga īstenībā ir tajā, ko mēs praktizējam, ne tajā, cik daudz par to runājam.
Piemērs ir vislabākais arguments.
Ir jārēķinās ar divām lietām. Pirmkārt, kā jau to sākumā precizēju - eksperiments strikti attiecas galvenokārt uz mani pašu, uz bērniem mazākā mērā. Tādā nozīmē, ka arī ilgtermiņā viņi tāpat saskarsies ar citiem ēšanas paradumiem - pavadīs laiku gan pie krustmātes - savas un manējās, gan pie vecvecākiem, gan pie mana bijušā vīra. Nav svarīgi tik daudz tas, ar kuru no šiem cilvēkiem man ēšanas jautājumos sakrīt domas un ar kuru mazāk, kā tas, cik es pati spēju viengabalaini veidot savu dzīves versijas piemēru. Tāpēc - no stress!
Kas attiecas uz cienāšanu, tad tur gan es atļaušos saglabāt vēlmi rast pēc iespējas eksperimenta domai atbilstošākus risinājumus. Un tas vairāk saistās ar otro raundu - vakara ciemiņiem. Bet par to sīkāk ēdienkartes atskaitē. Vienīgi piebildīšu, ka vērtīgi ir par šādām lietām padomāt ļoti laikus, jo atsevišķu lielisku ideju realizēšanai vajag vai nu papildu stundu vai pusotru, dzīvot pretī hipermārketam vai vismaz tuvumā kādam veikalam ar pietiekami daudzveidīgu produktu klāstu.
Starp citu, es šodien jūtos glaimota - Mindaugs akceptēja manu vakardienas ēdienkarti ar "jau labāk", bet tas tomēr nav milzīgs sasniegums.. Kā nu parasti saka? Ir, kur augt? :) Ir.. Es jau pati zinu..
Ēdienkarte
Brokastis: omlete, sēklu maize
[pa vidu bērni tiek pie buljona pīrādziņiem, cepumiem un zefīriem šokolādē, es pati patērēju papildus dažas saujas zemesriekstu (apmēram 200 gramus) un rudzu maizes šķēli ar medu, aiz laimes, ka izdevies tikt pie lauku medus, kas nāk tieši no biškopja, turklāt vakarā krustmāte atved vēl medu un tagad jūtos teju priviliģēta]
Pusdienas pa daļai sastāv no visa iepriekš minētā, jo bērni ir 'paēduši' jeb precīzāk nomākuši ēstgribu un aizņemti ar jaunajām rotaļlietām. Kas attiecas uz mani: iepriekšējās dienas piecgraudu putra.
Launags: ēstgriba pamazām atrodas, bet ļoti pamazām. Mazos ieinteresē salātiem grieztais šķiņķis un medus. Tātad: pa šķēlei šķiņķa un medus-konfekte-uz-kociņa jeb vienkārši tējkarote ar biezu medu, ko ir ērti apēst pakāpeniski
Vakariņas (viesu nav daudz un tīri loģiski, ka viņi starp darbu un došanos pie mums nav badojušies): pupiņu-šķiņķa-svaiga gurķa salāti (parasti lietotu majonēzi, šodien aizstāju to ar krējumu, garšas niansētības problēmu atrisinot ar maltiem melnajiem pipariem un sīpolu, pieļauju, ka varētu šo mēģināt arī ar bezpiedevu jogurtu) + rudzu maize, žāvēto augļu maisījums (āboli, bumbieri, plūmes un aprikozes) un zemesrieksti, svaigi banāni, medus kūka ar ievārījumu
Mans pārsteigums nummur viens > ļoti lielu atsaucību gūst žāvētie augļi un rieksti, kā uzkoda. Yey.. :)
Budžets
Pārsteigums nummur divi > budžets nav ne par mata tiesu lielāks, kā citām reizēm. T.i., kas attiecas tieši uz vakariņu daļu. Kad ciemos brauc tētis [mazajiem - opis], kūku parasti ved viņi. Tāpēc manas izmaksas to tāpat konkrētajā gadījumā neparedzētu. Pieļauju, ka kūkas alternatīvas varētu cenā būt līdzvērtīgas.
Rīt vai precīzāk šodien iekļausim eksperimentā papildinājumu, kas tikai piederas Džeimsa Daigena grāmatas idejai > fizisko slodzi. Bet tagad - miegs, miegs, miegs..
Lata sieva
Jordāna. Tuksnešaina, saules pielieta ainava, kam pāri pārvilkts tūrisma zīmogs ar kaut kādu tamlīdzīgu uzrakstu, kā 'te jūs sagaida tas, nezin kas'. Bet tas nav svarīgi. Es arī nekad tur neesmu bijusi. Bet tieši Jordāna šovakar ir puzles gabaliņš nelielā, tieši 14 dienas garā, eksperimentā.
Vispār jau vispirms tas laikam ir spēles elements, kas piesaistīja manu uzmanību. Bet saturs tas, kas lika aizdomāties līdz konkrētai rīcībai. Tātad noteikumi: 2 nedēļu laikā es mēģināšu pārbaudīt, kādā mērā spēju pozitīvi mainīt savu un bērnu ēdienkarti, balstoties uz Džeimsa Daigena ieteikumiem grāmatā Tīrs un slaids dzīvesveids. Uzreiz piebildīšu, īpaši tiem, kuri nemīl linkus uz iepriekšējām publikācijām, ka, pirmkārt, tā nav grāmata par badošanos vai par tievēšanu, bet par 'domā, ko ēd' tēmu. Otrkārt, uzturam joprojām jābūt daudzveidīgam un nekas nav par katru cenu. Treškārt, spēles uzdevums ir rēķināties ar mūsu aptuveno šā brīža budžetu - t.i., normālā situācijā mājsaimniecībai ir tik naudas, cik ir. Ja tās ir daudz, tad sākt ēst veselīgi nebūs naudas skaitīšanas problēma. Bet - ja tās ir pietiekami, tad tas var būt radošs izaicinājums.
Lieta, ko jau esmu konstatējusi > mūsu mājās tiešām pār mēru tiek lietots cukurs. :D Un es esmu kļuvusi visnotaļ aizdomīga pret baltajiem rīsiem. Taču, lai viss būtu godīgi, sākšu ar to, ka nedaudz raksturošu sevi, lai būtu skaidrs, cik īstenībā nepateicīgs piemērs es esmu. :)
1,64 m.. [Mirklīti - es tūlīt atradīšu svarus. Nekā - svaru nav. Skaidri zinu, ka reiz bija, bet atlikšu meklēšanu uz rītu. Tagad mantu pārkrāmēšanas grautiņam ir krietni par agru..] Aptuveni.. 58 - 60 kilogrami. Es esmu salīdzinoši slinka. Man garšo šokolāde. Es neskrienu no rītiem, ja par skriešanu neuzskata ātras apģērbšanās maratonu, kad jāpagūst ar abiem mazajiem uz autobusu. Man šķiet, ka lutināšana reizēm labi ietekmē pašsajūtu. Nu, vismaz es skaidri zinu, ka neraušu savam bērnam laukā no rokas omes pirktu bulciņu tāpēc, ka kāds ir pateicis, ka kvieši ir slikti. Nē! Bērniem un pieaugušajiem [bērniem] laiku pa laikam vajag saldējumu vakariņās un atrast šokolādes tāfelīti zem spilvena.
Bet - es atzīstu, ka mana āda varbūt gluži nestaro, Džeimsa terminiem runājot. Un.. nu, un ir vēl dažas nianses, ko es intuitīvi gribētu mainīt. Tostarp - man ļoti patīk ideja pa lielākai daļai pāriet uz ūdens izvēli dzēriena pozīcijai, ko gan es neprasīšu vienmēr no puikām, bet no sevis labprāt. Tāpēc, kopumā ņemot, laikam jau ne velti konkrētās idejas uzvirmojušas gaisā tieši tagad..
Pirmais mans ne visai veiklais mēģinājums saprast, vai neesmu 'pārvērtējusi latiņas augstumu', bija brokastis ar ķirbju mannā, kur ķirbis daļēji aizstāj cukuru, kā saldinātāju. Tā kā Ilze (Ilze Lipska, Absolūts Ēd) ļoti daudzas lietas izaudzē dārzā, turklāt ne tikai sev, bet arī citiem, un visnotaļ ir dārzeņu un garšaugu audzēšanas un gatavošanas entuziasts, tad pirmais mans jautājums ekspertam bija adresēts viņai un bija par ķirbju šķirnēm un to, ko labāk konkrētajam risinājumam izvēlēties. [Nu, nerunāsim par to, ka mannā varbūt nav pati lieliskākā ideja.. šoreiz.]
Tātad - ķirbji. :) Ilzes komentārs ir tik ļoti Ilzes, ka es to nerediģēšu ne par mata tiesu: "Putrām vislabāk derēs ķirbji, kurus vārot iegūstam krēmīgu konsistenci - tie būs butternut grupas ķirbji, habarda grupas ķirbji (šos ķirbjus parasti iesaka izmantot bērna pirmajam piebarojumam, jo tie ir vieni no maigākajiem un saldākajiem) un muskata ķirbji. Kaut gan jāsaka arī, ka putrai derēs jebkurš ķirbis, kas ir izaudzis dārzā, vienīgi jāņem vērā tā sulīgums, lai saprastu, cik daudz ūdens būs nepieciešams. Habarda grupas ķirbji ir blīvāki un mazāk sulīgi, savukārt sulas ķirbju šķirnes (tās, kuras paredzētas īpaši sulu spiešanai), būs tik sulīgas, ka vārot ūdeni vajadzēs pavisam nedaudz. Tas, uz ko gribētu iedrošināt, gadījumā, ja cilvēks ir ar ķirbi uz Jūs, izmēģiniet citu šķirni. Muskata ķirbis un habarda ķirbis, aizverot acis varētu šķist, ka ēdat divus dažādus dārzeņus. Ilze" Man ir tāda sajūta, it kā es būtu izlasījusi lapu enciklopēdijā. Te nu mēs nonākam pie nākamā pieturas punkta - es esmu visai analfabēts veselīga uztura jautājumos. Un tāpēc, ka nevaru atļauties realizēt Džeimsa uber plānu, kas starp citu ir diezgan labi sastādīta ēdienkarte, es mēģināšu sastādīt pati savu, kas nebūs kategorijā 'vislabāk', bet varbūt mazdrusciņ būs kategorijā 'labāk'.
Un tā - tāpēc, ka šādiem eksperimentiem faktiski nevajadzētu būt pilnīgi brīvai improvizācijai, es katru dienu ar kādu veselīga dzīvesveida analfabēta jautājumu vērsīšos pie profesionāla personīgā trenera. Lūk - iepazīstieties!
Mindaugs Tarvids
Personīgā trenera profesija ir Mindauga izvēle, kurai pēc šodienas sarunas par to, kāpēc tieši personīgais treneris, manuprāt, ir divi iemesli: iekšējs impulss kustēties un pieredze. Sākot ar teikvando līmenī, kas atļauj kļūt par bērnu treneri. Aizbraucot no Latvijas pirms apmēram trim gadiem, mainījās perspektīva un diezgan likumsakarīgi sekoja piedāvājums no fitnesa kluba.
Pirmajā sarunā par dalību šajā eksperimentā mēs aizrunājāmies arī par uzturu. Un, jā, tas gan nevienu nepārsteigs un nepārsteidza arī mani - uzturam IR nozīme. Man ļoti patika piemērs par Vjetnamu un Taizemi. Vai esat kādreiz aizdomājušies, cik vjetnamiešu ar lieko svaru esat redzējuši? Ņemot par pamatu kaut vai jebkuru populārzinātnisku vai ceļojuma piezīmju raidījumu.. Tas ir labs domas eksperiments, jo liek tālāk aizdomāties par to, kā tiek veidota viņu ēdienkarte. Trīs reizes un gan jau arī vairāk, protams, drīkst minēt, bet es tāpat pateikšu - uzturs ir daudz dabiskāks un dzīvesveids ne tik monotons - sēdēšanas uz vietas ziņā. Pie rakstāmgaldiem, pie datoriem, pie televizoriem.. un visur citur.
Diezgan loģiski, ka es automātiski pajautāju arī, cik svarīgi ir, lai uzturs un fiziskā slodze būtu kombinēti? Atbilde apliecina tikai to, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Stundas sporta zālē īstenībā nav obligātas - ja neesat nolēmis speciāli trenēties, normāli pietiek ar pārdomātu uzturu un pāris stundām kustībā. Netieši tā arī ir atbilde uz to, kādā mērā bērnu ikdienā būtu jābūt sabalansētam vienam un otram. Bet te katrā ziņā neviens no mums nesaka, ka vingrot nevajag, bet drīzāk, ka vidusmēra personai [es nemaz nevienu ij nedomāju ar šo vārdu izvēli apvainot] nav nepieciešama stingra treniņprogramma. [Bet - domājiet, mīļie, loģiski, durvis, ko ilgi nekustina, čīkst.. nu tas tā, par muguras lokanību, pieliecoties pēc nokritušām atslēgām, un aizdusu uz kāpnēm].
Pirms rītdienas starta vēlos vēl piebilst, ka, protams, šis eksperiments būs ļoti subjektīvs, jo daļa tā rezultātu būs novērtējami pašsajūtu raksturojošos terminos. Bet es ceru, ka tā būs interesanta pieredze. Un arī psiholoģisks treniņš. Te es nonāku atpakaļ pie Jordānas. Ir nenoliedzami, ka šīs eksperiments jau ir mainījis manu skatījumu uz ikdienu. Manu atbildības līmeni. Un manu noskaņojumu. Tāpat - tas prasa noteiktu disciplīnas līmeni, kas savukārt ļoti labi parāda, ka šis eksperiments, vismaz man, nav tikai par ķermenisko pusi, bet pirmkārt ir par dvēseles audzināšanu.
Jordāna ir tā vieta, kur vēsturiski atradās Sodoma un Gomora.. Lats bija cilvēks, kurš varēja izvest savu ģimeni no soda vietas. Viņam bija zināms viss, lai izmainītu savu dzīvi, pieceļoties un sākot ar pirmo soli. Bija tikai viens noteikums - neskatīties atpakaļ. Lata sieva paskatījās.. un pārvērtās sāls stabā.
Mēs reizēm ļoti veiksmīgi iesāktā ceļā, manuprāt, apstājamies, jo sākam apcerēt lietas vai paradumus, ko bijām jau nolēmuši atstāt aiz sevis. Mūsos rodas tāds kā iekšējs sastingums un, lai arī tehniski mēs darbojamies, uz priekšu iet tikai laiks..
Vispār jau vispirms tas laikam ir spēles elements, kas piesaistīja manu uzmanību. Bet saturs tas, kas lika aizdomāties līdz konkrētai rīcībai. Tātad noteikumi: 2 nedēļu laikā es mēģināšu pārbaudīt, kādā mērā spēju pozitīvi mainīt savu un bērnu ēdienkarti, balstoties uz Džeimsa Daigena ieteikumiem grāmatā Tīrs un slaids dzīvesveids. Uzreiz piebildīšu, īpaši tiem, kuri nemīl linkus uz iepriekšējām publikācijām, ka, pirmkārt, tā nav grāmata par badošanos vai par tievēšanu, bet par 'domā, ko ēd' tēmu. Otrkārt, uzturam joprojām jābūt daudzveidīgam un nekas nav par katru cenu. Treškārt, spēles uzdevums ir rēķināties ar mūsu aptuveno šā brīža budžetu - t.i., normālā situācijā mājsaimniecībai ir tik naudas, cik ir. Ja tās ir daudz, tad sākt ēst veselīgi nebūs naudas skaitīšanas problēma. Bet - ja tās ir pietiekami, tad tas var būt radošs izaicinājums.
Lieta, ko jau esmu konstatējusi > mūsu mājās tiešām pār mēru tiek lietots cukurs. :D Un es esmu kļuvusi visnotaļ aizdomīga pret baltajiem rīsiem. Taču, lai viss būtu godīgi, sākšu ar to, ka nedaudz raksturošu sevi, lai būtu skaidrs, cik īstenībā nepateicīgs piemērs es esmu. :)
1,64 m.. [Mirklīti - es tūlīt atradīšu svarus. Nekā - svaru nav. Skaidri zinu, ka reiz bija, bet atlikšu meklēšanu uz rītu. Tagad mantu pārkrāmēšanas grautiņam ir krietni par agru..] Aptuveni.. 58 - 60 kilogrami. Es esmu salīdzinoši slinka. Man garšo šokolāde. Es neskrienu no rītiem, ja par skriešanu neuzskata ātras apģērbšanās maratonu, kad jāpagūst ar abiem mazajiem uz autobusu. Man šķiet, ka lutināšana reizēm labi ietekmē pašsajūtu. Nu, vismaz es skaidri zinu, ka neraušu savam bērnam laukā no rokas omes pirktu bulciņu tāpēc, ka kāds ir pateicis, ka kvieši ir slikti. Nē! Bērniem un pieaugušajiem [bērniem] laiku pa laikam vajag saldējumu vakariņās un atrast šokolādes tāfelīti zem spilvena.
Bet - es atzīstu, ka mana āda varbūt gluži nestaro, Džeimsa terminiem runājot. Un.. nu, un ir vēl dažas nianses, ko es intuitīvi gribētu mainīt. Tostarp - man ļoti patīk ideja pa lielākai daļai pāriet uz ūdens izvēli dzēriena pozīcijai, ko gan es neprasīšu vienmēr no puikām, bet no sevis labprāt. Tāpēc, kopumā ņemot, laikam jau ne velti konkrētās idejas uzvirmojušas gaisā tieši tagad..
Pirmais mans ne visai veiklais mēģinājums saprast, vai neesmu 'pārvērtējusi latiņas augstumu', bija brokastis ar ķirbju mannā, kur ķirbis daļēji aizstāj cukuru, kā saldinātāju. Tā kā Ilze (Ilze Lipska, Absolūts Ēd) ļoti daudzas lietas izaudzē dārzā, turklāt ne tikai sev, bet arī citiem, un visnotaļ ir dārzeņu un garšaugu audzēšanas un gatavošanas entuziasts, tad pirmais mans jautājums ekspertam bija adresēts viņai un bija par ķirbju šķirnēm un to, ko labāk konkrētajam risinājumam izvēlēties. [Nu, nerunāsim par to, ka mannā varbūt nav pati lieliskākā ideja.. šoreiz.]
Tātad - ķirbji. :) Ilzes komentārs ir tik ļoti Ilzes, ka es to nerediģēšu ne par mata tiesu: "Putrām vislabāk derēs ķirbji, kurus vārot iegūstam krēmīgu konsistenci - tie būs butternut grupas ķirbji, habarda grupas ķirbji (šos ķirbjus parasti iesaka izmantot bērna pirmajam piebarojumam, jo tie ir vieni no maigākajiem un saldākajiem) un muskata ķirbji. Kaut gan jāsaka arī, ka putrai derēs jebkurš ķirbis, kas ir izaudzis dārzā, vienīgi jāņem vērā tā sulīgums, lai saprastu, cik daudz ūdens būs nepieciešams. Habarda grupas ķirbji ir blīvāki un mazāk sulīgi, savukārt sulas ķirbju šķirnes (tās, kuras paredzētas īpaši sulu spiešanai), būs tik sulīgas, ka vārot ūdeni vajadzēs pavisam nedaudz. Tas, uz ko gribētu iedrošināt, gadījumā, ja cilvēks ir ar ķirbi uz Jūs, izmēģiniet citu šķirni. Muskata ķirbis un habarda ķirbis, aizverot acis varētu šķist, ka ēdat divus dažādus dārzeņus. Ilze" Man ir tāda sajūta, it kā es būtu izlasījusi lapu enciklopēdijā. Te nu mēs nonākam pie nākamā pieturas punkta - es esmu visai analfabēts veselīga uztura jautājumos. Un tāpēc, ka nevaru atļauties realizēt Džeimsa uber plānu, kas starp citu ir diezgan labi sastādīta ēdienkarte, es mēģināšu sastādīt pati savu, kas nebūs kategorijā 'vislabāk', bet varbūt mazdrusciņ būs kategorijā 'labāk'.
Un tā - tāpēc, ka šādiem eksperimentiem faktiski nevajadzētu būt pilnīgi brīvai improvizācijai, es katru dienu ar kādu veselīga dzīvesveida analfabēta jautājumu vērsīšos pie profesionāla personīgā trenera. Lūk - iepazīstieties!
Mindaugs Tarvids
 |
| Foto: Miks Garokalns |
Personīgā trenera profesija ir Mindauga izvēle, kurai pēc šodienas sarunas par to, kāpēc tieši personīgais treneris, manuprāt, ir divi iemesli: iekšējs impulss kustēties un pieredze. Sākot ar teikvando līmenī, kas atļauj kļūt par bērnu treneri. Aizbraucot no Latvijas pirms apmēram trim gadiem, mainījās perspektīva un diezgan likumsakarīgi sekoja piedāvājums no fitnesa kluba.
Pirmajā sarunā par dalību šajā eksperimentā mēs aizrunājāmies arī par uzturu. Un, jā, tas gan nevienu nepārsteigs un nepārsteidza arī mani - uzturam IR nozīme. Man ļoti patika piemērs par Vjetnamu un Taizemi. Vai esat kādreiz aizdomājušies, cik vjetnamiešu ar lieko svaru esat redzējuši? Ņemot par pamatu kaut vai jebkuru populārzinātnisku vai ceļojuma piezīmju raidījumu.. Tas ir labs domas eksperiments, jo liek tālāk aizdomāties par to, kā tiek veidota viņu ēdienkarte. Trīs reizes un gan jau arī vairāk, protams, drīkst minēt, bet es tāpat pateikšu - uzturs ir daudz dabiskāks un dzīvesveids ne tik monotons - sēdēšanas uz vietas ziņā. Pie rakstāmgaldiem, pie datoriem, pie televizoriem.. un visur citur.
Diezgan loģiski, ka es automātiski pajautāju arī, cik svarīgi ir, lai uzturs un fiziskā slodze būtu kombinēti? Atbilde apliecina tikai to, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Stundas sporta zālē īstenībā nav obligātas - ja neesat nolēmis speciāli trenēties, normāli pietiek ar pārdomātu uzturu un pāris stundām kustībā. Netieši tā arī ir atbilde uz to, kādā mērā bērnu ikdienā būtu jābūt sabalansētam vienam un otram. Bet te katrā ziņā neviens no mums nesaka, ka vingrot nevajag, bet drīzāk, ka vidusmēra personai [es nemaz nevienu ij nedomāju ar šo vārdu izvēli apvainot] nav nepieciešama stingra treniņprogramma. [Bet - domājiet, mīļie, loģiski, durvis, ko ilgi nekustina, čīkst.. nu tas tā, par muguras lokanību, pieliecoties pēc nokritušām atslēgām, un aizdusu uz kāpnēm].
Pirms rītdienas starta vēlos vēl piebilst, ka, protams, šis eksperiments būs ļoti subjektīvs, jo daļa tā rezultātu būs novērtējami pašsajūtu raksturojošos terminos. Bet es ceru, ka tā būs interesanta pieredze. Un arī psiholoģisks treniņš. Te es nonāku atpakaļ pie Jordānas. Ir nenoliedzami, ka šīs eksperiments jau ir mainījis manu skatījumu uz ikdienu. Manu atbildības līmeni. Un manu noskaņojumu. Tāpat - tas prasa noteiktu disciplīnas līmeni, kas savukārt ļoti labi parāda, ka šis eksperiments, vismaz man, nav tikai par ķermenisko pusi, bet pirmkārt ir par dvēseles audzināšanu.
Jordāna ir tā vieta, kur vēsturiski atradās Sodoma un Gomora.. Lats bija cilvēks, kurš varēja izvest savu ģimeni no soda vietas. Viņam bija zināms viss, lai izmainītu savu dzīvi, pieceļoties un sākot ar pirmo soli. Bija tikai viens noteikums - neskatīties atpakaļ. Lata sieva paskatījās.. un pārvērtās sāls stabā.
Mēs reizēm ļoti veiksmīgi iesāktā ceļā, manuprāt, apstājamies, jo sākam apcerēt lietas vai paradumus, ko bijām jau nolēmuši atstāt aiz sevis. Mūsos rodas tāds kā iekšējs sastingums un, lai arī tehniski mēs darbojamies, uz priekšu iet tikai laiks..
Abonēt:
Ziņas (Atom)