Rādi, ko tu dari, rādi, kas tu esi..

Šarādes ir diezgan labi pazīstama spēle gan pusaudžu, gan jauniešu, gan pieaugušo vidū. Bet – vai tā ir piemērota bērniem? Mums šodien ciemos ir kaimiņu puika un meitene. Visai kompānijai pēc Bonanza pupu stādīšanas (kurā pats mazākais gan piedalās ļoti nosacīti un kura, starp citu, palīdz apgūt salīdzināšanu) kļūst mazliet garlaicīgi. Izstāstu, kas ir šarādes. Interese ir. Mēģinām.

Konstatēju diezgan ātri trīs lietas: mazākie labprātāk attēlo nevis kaut ko, bet gan kustību veidus, piemēram, es tupjos, es lēkāju, es krītu un sasitos, es vingroju. Otrs – viņi ātri vien pamanās atdarināšanā izmantot teju visu istabu, pašmaucot zem galda vai lēkājot pāri visai telpai pa diagonāli. Trešais - bērniem patīk izmantot skaņas. Lai arī tas it kā atvieglo minēšanu (lai gan ne vienmēr) un tādējādi ir pret noteikumiem, tā pavisam noteikti ir jautrāk.

Sagatavošanās šai spēlei nav nepieciešama, ja darbojas noruna, ka katrs vienkārši iedomājas to, ko vēlēsies attēlot. Kartītes ar darbību veidiem un vai dzīvnieku nosaukumiem var noderēt (ja tās veidosiet uz kartona pamatnes, izvēloties dažādas krāsas un/vai papildinot ar attēliem, iegūsiet pašrocīgi darinātu mājas spēles komplektu, kas var lieti noderēt gan spēles apgūšanā, gan lasītprasmes veidošanā – tostarp, ja to veidojat kopā ar bērniem).

Laiks – kamēr ir interesanti. Nevajadzētu ļoti turēties pie šīs nodarbes kā laika kavēkļa, lai ar to nesaistītos negatīvas emocijas. Tāpat – piespiedu kārtā iztēle arī diez ko labi neraisās.

Ko šī spēle iemāca? Kustību koordinācija, telpas apguve, koncentrēšanās, iztēle, asociāciju sasaiste ar konkrētām lietām, vērība.

Carcassonne no 2,5 - 4 gadu vecumam

Carcassonne ir galda spēle (nu, labi - tā ir arī pilsēta, bet šoreiz par spēli) >>

Spēlētājiem tiek doti lauciņi, figūriņas un laiks. Kopā jāsanāk pēc iespējas veiksmīgākai viduslaiku pilsētai ar apkaimi un iedzīvotājiem (punktu ziņā). Maziem bērniem ļoti patīk spēles vizuālais risinājums. Vispār lielajiem arī.. :) Bet ievērot visus noteikumus ir par garlaicīgu. Tāpēc mēs ieviesām citus.. 

Spēlei mūsu gadījumā galvenokārt vajadzīgi tikai lauciņi. Spēles noteikumus samainām pret domino/puzles kompilāciju. Un - interesanta pēcpusdiena garantēta :)

Svarīgi ir bērnam lēnām izskaidrot, pēc kāda principa lauciņi jāsavieto kopā un kāds būs rezultāts. Vēlams - sākumā parādot. Pretēji oriģinālajai versijai, visi spēlētāji darbojas kopā.  Tas padara spēli draudzīgāku.

Pirms spēles sākšanas jāatrod norises vieta - vēlams gluda, paliela virsma, kur iespējams piekļūt no vairākām pusēm. Vēl jārēķinās, ka spēlēšanā jāiesaistās par visiem 100%, jo bērnu interese rosina viņus steigties un reizēm pielikt lauciņus vienu otram, nepagriežot vajadzīgajā veidā - piemēram, nesavienojot ceļu vai upi.

Kad mūsu mazā 'valsts' bija izveidota, bērni salika uz lauciņiem figūriņas un vēl labu brīdi spēlējās :)

P. S. daži 'cilvēciņi' guļ..

Sociālo tīklu galda spēle

Vispār es esmu galda spēļu fans. Tāpēc ilgi nedomāju, ieraugot LUDO galda spēļu kluba paziņojumu par iespēju pieteikties jaunas galda spēles testēšanai. 

Spēle: Social Networks jeb Sociālie tīkli, to piedāvā Brain Games (Baltijas valstu uzņēmums, kas dibināts 2004. gadā un kas izaudzis no izplatītāja par ražotāju). Spēle paredzēta spēlētājiem no 8 gadu vecuma, 2 - 5 cilvēku kompānijā. Jau uzreiz mazliet mulsinošs mums šķita fakts, ka visiem jāspēlē vienlaikus, bet savā ziņā tas atbilst sociālo tīklu būtībai. t.i. > ja vēlaties apmēram iedomāties, par ko ir runa - pieņemiet, ka FaceBook izlikts uz jūsu viesistabas galda kāršu veidā.

Noteikumu vērtējums: ne visai pārdomāti. Kaut kādā ziņā man šis izmēģinājums atsauc atmiņā erudīcijas spēli par pasaules ievērojamākajām vietām, kur nebija iespējams tikt uz priekšu nezinot teju neiedomājamus, lai arī interesantus faktus. Pat spēlējot tuvu draugu lokā mēs apsvērām, vai nebūtu bijis kāds labāks laika pavadīšanas veids (lekt klasītes pagalmā?) > rezultātā secinājām, ka spēle būtu interesantāka, ja to spēlētu pēc citādiem nosacījumiem. Un - tos mainījām. Bet STOP - tas vēl nav 'nē' sociālajiem tīkliem :)

Pieredze: katram spēlētājam ir 25 kārtis, ko izlikt var noteikti kombinējot. Spēle beidzas tad, kad pirmais no dalībniekiem ir pabeidzis savu sociālo tīklu 'mājasdarbu' - izlicis kārtis. Mazliet rodas asociācija ar to momentu, kad tikko esi izveidojis profilu kādā no sociālajām platformām un apgūsti, kādas iespējas tā piedāvā :) Bet tā pa īstam nerodas interaktivitātes garša, lai arī ar atsevišķu kāršu pielietošanu spēlētāji var mainīt spēles gaitu, visus iesaistot konkrēta uzdevuma veikšanā.

Kopumā man šķiet, ka ideja ir laba, bet mazliet pietrūkst izaicinājuma, kas rosinātu dot priekšroku tieši šai galda spēlei un kā līmenis atbilstu Brain Games uzņēmuma nosaukumam (idejiski). Pārnest to, kas labi strādā virtuālajā vidē, uz offline režīmu nav viegls uzdevums. Tas ir skaidrs. Bet mēģināt ir vērts - kaut vai tāpēc, ka online jau ir ne tikai termins, kas apzīmē tehniskas iespējas, online ir statuss, kas teju vienādojams ar tādu informāciju, kā ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Varbūt spēlei varētu būt sarežģītāks līmenis, piemēram, interneta mārketinga veidotājiem. Mīnuss punkti par visiem attēliem ar apšaubāmām autortiesībām, lai arī spēlē tas var ļaut ātrāk izlikt kārtis :)

Šī spēle lielākā mērā patiks bērniem (8 līdz 12 gadi), jo kārtis paredz dažādu darbību loku un nav vajadzīga īpaši pārdomāta stratēģija. 

Oficiāli spēle tiks prezentēta izstādē Vācijā šā gada rudenī. 

Apstājies*! / * - tagad

Bērnu reakcijas laiks mēdz būt atkarīgs no tā, kādu nozīmi viņi piešķir situācijai. Ja viņiem liekas, ka paņemt vabolīti ir būtiskāk par jūsu apstāties, viņi ļoti iespējams mēģinās vispirms paņemt vabolīti.. Jo - 'es taču apstāties varu arī pēc tam'. Un tas nemaz nav tik nesaprotami, ja palūkojamies uz to no citas puses.. > 'var taču šodien pasūtīt picu nevis gatavot mājās', 'var sākt regulāri vingrot rīt', 'var.. atlikt.. uz vēlāku' un gandrīz jebko var ievietot daudzpunktu vietā.

Tāpēc bērnam ir svarīgi zināt, ka jāapstājas noteiktu iemeslu dēļ. Un - viens no variantiem, kā var nostiprināt izpratni par apstāšanās jēgu, ir spēle. Pavisam vienkārša un pavisam pazīstama. Vismaz es to no savas bērnības atceros ļoti labi.

Lūk, noteikumi > spēles vadītājs stāv ar muguru pret pārējiem laukuma vai istabas vienā pusē un laiku pa laikam uzmana spēlētājus atskatoties, pārējo uzdevums ir pietuvoties vadītājam. Ja kādam tas izdodas, spēles vadītājs mainās un citi spēles dalībnieki atgriežas sākuma pozīcijā. Svarīgi ir apstāties brīdī, kad spēles vadītājs vai laukuma uzraugs pagriežas. Lai spēle būtu bērniem interesantāka, vēlams to apaudzēt ar kādu stāstu. Nu, piemēram, spēles vadītājs attēlo aitu ganu (ja mājās ir suņuka maska - ideāli), bet dalībnieki aitiņas, kuras vēlas izsprukt no ganībām.

Cita apstāšanās uzdevuma spēle: jums vajadzēs krāsainas lapas vai avīzes, kā arī iespēju atskaņot mūziku. Kamēr skan mūzika visi var dejot apkārt, bet mūzikai apstājoties katram jānokļūst uz kādas no lapām. Mazliet sarežģītāks uzdevums un mazliet vairāk prasmes tiks apgūtas, ja lapas spēlē ir mazākā skaitā kā dalībnieki. Tad bērniem jāmācās dalīties un sadarboties, palīdzot otram noturēties uz lapas, kamēr ir klusuma pauze.