Stāstu stāstīšanas pēcpusdiena

Laikam, ko mēs pavadām kopā ar sev tuvajiem cilvēkiem, ir svarīga tā kvalitāte. Atmosfēra. Attieksme. Aizrautība. Tas, kā mēs kopā ar bērniem pavadām kopā laiku un darbojamies, dod viņiem ne tikai pamatu attiecībās ar mums, bet arī priekšstatus par to, kā iespējams pavadīt laiku kopā ar kādu citu vai citiem.

Šī pēcpusdiena pilnīgi negaidīti no mācīšanās par lašiem, atkārtošanas par indiāņiem un animācijas pilnmetrāžas, uzņem pēkšņu pagriezienu uz stāstu stāstīšanas spēli. Noteikumi nav jauni un nav sarežģīti. Viss, kas vajadzīgs: laiks, kartītes ar dažādiem attēliem, vēlme klausīties un iztēle. 

Kartīti ar attēlu spēlētājs neizvēlas pats. Ja kartītes ir taustāmas, tās var izvilkt no kaudzītes, neskatoties. Ja glabājas elektroniski kādā no datora vai interneta 'plauktiņiem', tad tās var skatīties pēc kārtas vai arī tās katram var izvēlēties spēles vadītājs. Lai ierosinātu bērnu sākt stāstu, pieaugušais var būt pirmais spēlētājs, īpaši, ja spēle bērnam nav zināma. Kad bērns pirmo reizi stāsta pats (vai kad viņam stāstījums nevedas), vēlams ierosināt iztēli, aicinot pavērot, kas attēlā redzams, kādas ir sajūtas/noskaņas, kas varētu būt noticis pirms tam? Spēlei iespējami dažādi līmeņi - atkarībā no tā, cik sarežgīts vai tieši otrādi vienkāršs ir attēls. Par ļoti daudzpusīgu kartīti būs vairāk stāstāmā, bet kartītē, kura ir lakoniska, bet izteiksmīga, vajadzēs vairāk izmantot asociācijas, ko rada attēlotā kustība, sajūtas, krāsas.

Spēlējot šo spēli mēs mācāmies klausīties, jo otra stāstā iejaukties nav ļauts. Mēs mācāmies arī vērot un raksturot, un vingrinām iztēli. Papildus tam - ši nodarbe ir jautra. Tā labi var noderēt arī kā tests, ja vēlaties sekot līdzi tam, cik daudz bērns ir iemācījies - t.i., novērtēt, cik plašs ir vārdu krājums, kā tiek lietoti apstākļa un īpašības vārdi vai to, kādā mērā bērns orientējas dzīves vidē, piemēram, dažādās norisēs dabā. Ja jums ir kartīte, kurā snieg, bērna stāsts var būt par ziemu, bet var būt arī par Ziemassvētku kartīti, kas pastkastītē nonāk kādā saulainā vasaras rītā. Svarīgi ir neliegt bērnam izvēlēties.

Līdzīgi - kartītes vai daļa no tām var ietvert arī momentus no populārām pasakām vai bērnu stāstiem. Tādā veidā, ja bērnam tie ir pazīstami, tiks attīstīta spēja asociēt un atpazīt konkrētus motīvus ārpus to konteksta.

Daniela pirmais stāsts bija par meiteni, kura ir noskumusi, jo jūtas viena. Viņa iet pa ielu. Viņa ir aizvērusi acis. Un viņa iztēlojas, ka viņai ir sunītis. Tāpēc viņa smaida. (Piebilde: mēs vakaros lasām stāstu par Brālīti un Karlsonu, kurš, kā visi labi atceras, dzīvo uz jumta.)

Savukārt, Gabriela pirmajā kartītē bija attēlota lapsa, kura brauc uz divriteņa. Stāsts bija par garu gājienu pa daudziem un dažādiem veikaliem, sākot ar to, ka arī pūcei bija vajadzīgs velosipēds. Pirmā lieta, ko viņš izdomāja, bija iepirkumu saraksts. Tajā bija kakao, olas, tomāti un vēl dažas pārtikas lietas. (Bērni piedalās iepirkumu saraksta sastādīšanā arī ikdienā.)

Mūsu risinājums kartītēm ir Pinterest mape, no kuras arī redzamie attēli :)

Līze, Līze Analīze

Nosaukums: Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti

Autors: Inese Zandere

Izdevniecība: liels un mazs

Gads: 2012

Apjoms: 32 lpp.

Aptuvenā cena: 4.00 Ls / 5.70 Eur

Par slimnīcu, tad, kad tur jau tāpat neatrodamies, mēs parasti nevēlamies runāt, jo tas ir tas viss, kas saistās ar nepatīkamo. T.i., reti, pat ļoti reti mēs raugāmies uz jebkuru medicīnisku aspektu, kā uz kaut ko lietderīgu, mums vajadzīgu un nepieciešamu, dzīves kvalitāti uzlabojošu. Palīdzošu un labvēlīgu. Lai arī – pārsvarā gadījumu tas būtu atbilstoši. Un – ne tikai tāpēc, ka procedūras mēdz būt biedējošas, sāpīgas un nogurdinošas. Bet arī tāpēc, ka mēs no savas mājsajūtas nokļūstam metāla gultiņā un tā kļūst par mūsu ikdienu – skapi, galdu, guļvietu un pirātu kuģi, ja vajag.

Tā nedomā tikai kāds no mums. Šīs un līdzīgās sajūtas virmo mums apkārt. Un ir tik saprotamas, ka viegli kļūst par mūsu pašu sajūtām. Līdz mēs pieaugot iemācāmies saistīt ar slimnīcu tikai nepatīkamo pusi. Un reizēm šī iemācīšanās ieņem savu vietu arī tajā, cik lielu uzmanību mēs pievēršam regulārajām veselības pārbaudēm, kāda prioritāte veselībai ir mūsu budžetā (ja vien tajā par prioritātēm vispār var būt runa) un, visbeidzot, tajā, kā mēs skatāmies uz ārsta un medmāsas profesijām. 

Runāšana par to, kas tieši tagad ar mums notiek, kam mēs ejam cauri un kas un kāpēc mums nepieciešams, ir daļa no slimošanas. Tūkstošu gadu laikā nekas nav mainījies tajā ziņā, ka cilvēks, sastopot nepazīstamo, uztver to ar aizdomām. Tāpēc – šī grāmatiņa, kuras primāro lomu varētu saskatīt idejā uzmundrināt slimnīcā esošos bērnus un padarīt viņiem slimnīcas ikdienu vieglāk uztveramu, būtībā ir ļoti labs veids, kā vispār paskaidrot bērnam, kas ir slimnīca, kāda ir ārsta profesija un kāda ir tās loma mūsu visu dzīvē. Rotaļīgums ir ļoti pateicīgs iemācīšanās aspekts.

"Es šodien esmu Dakteris, kas pieri gudri rauc,

kas pazīst visas Slimības un zina, kā tās sauc."

Labi, var diskutēt par to, vai katrs skaitāmpants, atsevišķi aplūkots, šajā grāmatiņā ir tieši zelta vērts. Bet – visam jau nav jābūt no zelta. Turklāt, kas gan liedz, lasot priekšā, parunāties ar mazākajiem bērniem par to, ka parka lauma, kam vārdā Trauma, īstenībā ir pašu bērnu rīcības sekas, nevis kāds mistisks ārējais ļaunums, kam ar nevienu no mums nav nekāda sakara. Un, kāpēc gan lai bērnam slimnīcā nevarētu būt iedomāts sunītis, ja tas palīdz viņam justies labāk? Jā, mums IR jāpalīdz bērnam orientēties šajā pasaulē un uzzināt ļoti daudzas lietas, BET – varbūt mums nav tik ļoti jācenšas viņiem piedāvāt gatavu sistēmu, kurā stingri noteiktas visas iespējamās un neiespējamās lietas.. (nav normāli otrā mēģināt mākslīgi ieaudzēt savu perspektīvu vai prasīt, lai tas notiktu pats no sevis, turklāt, stipri apvainojoties par to, ka tas tā nenotiek)..

Un.. noslēdzot, ja MammasDienasGrāmatai būtu jāpiešķir speciālbalva – tad šī ir mūsuprāt labākā no Bērnu žūrijai piedāvātajām grāmatiņām 5+ vecuma grupā. Arī pievienoju Līzi Analīzi iezīmei Mammas Bibliotēka, kas šajā blogā nedaudz atšķir grāmatas, par kurām rakstām, un grāmatas, kuras lasām un īpaši atceramies.

Berts, 2B un sivēns..

Šī nav otrā grāmata no Bērnu žūrijas plauktiņa, ko paņemam līdzi uz mājām. Bet ir otrā, par ko jau bibliotēkā mazliet šaubos, vai neesam tai par mazu. Un – jā, šoreiz esam gan. Kaut kā uzmanība nemaz nepieķeras ne Bertam, ne notikumiem. 

Te uzreiz gan jāatzīmē tas, ka vecuma grupa, kurai šī grāmatiņa paredzēta vērtēšanai, ir sākot no piecu gadu vecuma un līdz pat deviņiem, tāpēc – domājams, ka sākumskolas mazajās klasēs Berts un otrā B, un kāds visai populārs sivēns varētu gūt daudz lielāku atsaucību. Grāmata arī drīzāk ir ne no priekšā lasāmajām, bet tāda, kas kādas pāris dienas dzīvo mugursomā, blakus mācību grāmatām. 

Ar asprātīgi veidotajiem personvārdiem, tiešo stāstījumu un saprotamo ikdienu, stāstījums vēsta par visiem svarīgajiem notikumiem Berta dzīvē. Shematiski autore tos padarījusi arī par pieturas punktiem – un šis stāsts ir maršruts, kur darbība notiek tikai tajos. T.i., rakstītais sakārtots zināmā mērā pēc dienasgrāmatas principa, vēstot par kopējo, no dažādu atšķirīgu dzīves momentu skatupunkta. Līdz ar to lasītājā tiek vingrināta spēja veidot aprises redzamā neredzamajai pusei un mazdrusciņ arī empātija.

„Reizēm cilvēki bēdājas bez iemesla. Piemēram, kad ir noguruši.” Un reizēm tādos brīžos viņi apsēžas līdzās, skatās vasaras fotogrāfijas, aizsūta dažas kādam sev tuvam cilvēkam ar sveicieniem un vēstuli.. „Protams, tādu, ka mēs par viņu domājam un ceram, ka viņai nav ziemas depresijas.” Bet pēc tam reizēm tiek cepti rozīņrauši..

Nosaukums: Berts un otrā B

Autors: Pireta Rauda

Izdevniecība: liels un mazs

Gads: 2013

Apjoms: 144 lpp.

Aptuvenā cena: 4.50 Ls / 5,20 Eur

Hugless Duglas

Apskauties, kā izrādās, var iemācīties, jo ir vismaz ap desmit apskāvienu veidiem, un, ja jums ir radoša iztēle, vēl vairāk.. Īpaši, ja visa tā apskaušanās lieta sākas ar dažādiem mēģinājumiem un apburoši ilustrētu pamācību..

Nosaukums: Kur ņemt vienu apkampienu?

Autors: Deivids Mellings

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Gads: 2012

Apjoms: 32 lpp.

Aptuvenā cena: 5.40 Ls / 7.68 Eur

Duglass ir lāču bērns. Viņa istaba ir mazliet juceklīga. Viņš, laukā ejot, uzsien šalli. Un vēl visādi citādi ir diezgan līdzīgs daudziem citiem bērniem. Un – viņam ļoti, ļoti, ĻOTI vajadzīgs apskāviens, kuru viņš drosmīgi dodas meklēt.

Šī grāmata ir ne tikai lieliska izvēle lasāmlaikam, tostarp pirms gulētiešanas, tā varētu būt arī ļoti laba dāvana. Lielās, dabiskās un krāsās (tieši tik, cik vajag) piesātinātās ilustrācijas, spēle ar teksta izvietojumu un burtu lielumu un notikuma dinamiskums, kad saskaitīts vai sareizināts, vai abējādi, veido ļoti pozitīvas emocijas un asprātīgā veidā atgādina par to, cik SVARĪGS var būt viens apskāviens.

P.S. Šī ir viena no tām grāmatām, kuras lasīšana ievelkas garumā uz ‘lūdzu, vēlreiz!’ Un .. tai ir arī ļoti pievilcīga aplikācija >>

Kurš var apēst gandrīz visu?

Viņi ir lieli. Nu, labi - viņi ir milzīgi. Līdz pat 6 metru un 900 kilogramu apmēriem. Viņu zobu skaits sasniedz 60. Viņiem patīk sauļoties, bet naktis viņi pavada iegremdējušies ūdenī. Kungi pievērš dāmu uzmanību šlakstoties ar ūdeni. Un - viņi ir vieni no rūpīgākajiem vecākiem. Viņi nēsā, uzmana, aizsargā un baro savus mazuļus līdz pat 2 gadu vecumam. Bet tas viss sākas ar izšķilšanos no olas. BET - iespējams viņi gribēs jūs apēst, ja nokļūsiet to tuvumā. Jo..

.. viņi ir Nīlas krokodili.

Dzīvesvieta - upes, ezeri un purvi Dienvidāfrikā.
Dzīves ilgums - vidēji 45, bet līdz pat cienījamam 80 gadu vecumam.
Uzturs - kustīgās un nekustīgās lietas, ir fiksēts, ka krokodils intereses pēc nomēģinājis arī mobilo telefonu. Starp citu - Nīlas krokodilu smadzenes reptiļu vidū ir visattīstītākās.

Interesanti, ka krokodili mēdz atdzesēties, kad tas nepieciešams, turot atvērtu muti. Pa to laiku ap viņiem mēdz darboties dabas ārsti - putni izlasa no mutes dobuma ēdina atliekas un citus netīrumus. Un nemaz neriskē tikt apēsti.

Video (krokodilu mamma nes savus mazuļus uz peldi) >>

 


Animācijas piemēra izvēle no bērnības atmiņām >>



Šodien sākām ar bērniem veidot savu dzīvnieku kartotēku Pinterest. Ja ir zināms, ko meklēt, tā var būt laba iespēja aplūkot dažādas fotogrāfijas. Tomēr - kā jau ar visu interneta saturu, vecākiem jābūt nedaudz uzmanīgiem, sekojot līdzi redzamajam.

Un vēl - krokodilu, protams, ir ļoti viegli attēlot, izstiepjot rokas taisni uz priekšu un rādot lielos žokļus :)

Vai lielais kalmārs ir īsts?

Nedēļas nogalē skatījāmies vienu no bērnu iecienītākajām animācijām - Sinbad: Legend of the Seven Seas (DreamWorks, 2003). Filmiņas sākumā milzīgs kalmārs dodas uzbrukumā kuģim - pirmā bērnu reakcija > vai tie tiešam ir tik lieli? Pirmā filmas varoņu reakcija > dievu iejaukšanās.. Tas noteikti ir pietiekams iemesls uzzināt vairāk.

Pirmā atbilde: jā, tie ir TIK lieli. Lielākā atrastā kalmāra ķermenis sniedzas līdz 18 metru garumam un ir 900 kilogramu svarīgs. Iespaidīgi, vai ne?

Otrā atbilde: pārsteigums ieraugot kalmāru ir dabiska reakcija, jo to dzīves vide ir okeāna dzīles. Tik pat likumsakarīgi, ka šāda neredzēta kustoņa uzbrukums Sinbada leģendā tiek piedēvēts dieviem - tas ataino mītu hierarhijai raksturīgās domāšanas pamatprincipus, vienlaikus parādot arī to, ka cilvēki reizēm rada paši savas versijas daudz labprātāk, lai izpētītu un noskaidrotu. Protams, jāņem vērā, ka minētās animācijas scenārijā ir arī viena no vidusjūras reģionā zināmajām dievēm - Erisa (un tas tiešām ir domāts kā viņas darbs, bet princips, ka bez citiem variantiem uzreiz tiek tā arī pieņemts, tik un tā parāda to, ko parāda). Līdz ar to - iespējams, ka šī animācija ir garākas sarunas vēra - par to, kas ir kas. Un arī par kontekstiem. Vismaz - ar lielākiem bērniem. Bet tikmēr mēs pagaidām interesējamies tikai par kalmāru >>

Vēl daži kalmāru fakti:
> vidējais milzu kalmāra izmērs novērtēts ar 10 metriem un 200 kilogramiem
> cilvēki tos sastop un var novērot ļoti reti, ir jūtams fotoattēlu deficīts
> milzu kalmārs ir lielākais bezmugurkaulnieks dzīvnieku valstī (cik mums ir skaidrs no zinātnieku dotās informācijas)
> milzu kalmārs ir gaļēdājs un var notiesāt pat mazu vali
> šie jūras dzīvnieki spēj mainīt krāsu
> zvejnieku atradumi liecina, ka šie milzīgie ūdens iemītnieki mājo visos lielajos ūdeņos

Zīmētais kalmārs diezgan labi aplūkojams minētās animācijas reklāmas video:


Pati animācija ir diezgan spraiga, tajā ir daudz notikumu un visa pamatā stāsts par to, ka ikvienam ir dota izvēle. Iespējams, ka daļai auditorijas animācija var šķist pārāk paredzama, bet tā ir viens no labākajiem klasisko pasaku piemēriem. T.i., piemēram, ja salīdzinām ar pēdējo gadu aktuālajām animācijām  - gan DreamWorks, gan Pixar, tad ļoti iespējams, ka no zināma vecuma (apmēram 10 - 12 gadiem) tā varētu šķist arī nedaudz garlaicīga. Bet - salīdzinājumam - mani puikas nespēj noturēt uzmanību pie Disney 1973. gadā veidotās Snow White and the Seven Dwarfs. Godīgi sakot - es arī ne, lai gan bērnībā laikam tā šķita pat laba. Bet stāstu par Sinbadu animācijā esam noskatījušies reizes 5, vismaz. Un tā joprojām ir pieprasīta (pārējo topu veido Neparastie rīdzinieki, Dauka, 2001; Tarzan 2, Walt Disney Pictures, 2005; Ratatouille, Pixar & Walt Disney, 2007; Cars 2, Pixar & Walt Disney, 2011).

Post scriptum..

Nosaukums: Sinbad: Legend of the Seven Seas
Gads: 2003
Animācijas ilgums: 1:25
Vecums: aptuveni sākot ar 4 līdz 10 - 12 gadi (filmā ir daudz piedzīvojumu, un ir arī zobenu kauju ainas, bet.. nekā ļoti pārspīlēta, ja vien par pārspīlētu neuzskatāt gigantisku kalmāru vai gigantisku ērgli, nu, vai Erisu.. bet - vajadzētu ar bērnu izrunāt, kādus akrobātiskus trikus un kāpēc var veikt pieredzējušie jūras braucēji, bet viņiem tas pats nebūtu piemēroti)
IMDB reitings: 6,5

Seši stāsti labvakaram

Re, pīle. Dīvaina tā pīle. Tāda strīpaina..
Tā nav pīle!
Nē? Nu, paskat - pīle..
Nē!
Kas tad  tas ir - varbūt krokodils?
Nē, tā ir pīle!

:)

Pirmsgulētiešana šovakar ir lasāmlaiks. Mūsu rokās nonākusi Janoša (Janosch) stāstu grāmata par mazo lāci un mazo tīģeri. Mazliet tajā ir no manas bērnības sajūtas par Lācīti, kuram bija veikals, un arī par Vinniju (arī lāci, to pašu, kuram laikam galvā tomēr bija zāģu skaidas). Bet grāmata nav tik stāstoši aprakstoša kā par Lācīti (tajā daļa stāstīšanas uzticēts ilustrācijām) un nav arī tik lieldarbs kā Vinnijs. Bet.. tajā ir no visa pa druskai. Un tieši tik pa druskai, lai pieaugušie pasmaidītu ik pa laikam par kādu vienkāršu dzīves īstenību, bet bērni aizrautīgi klausītos.

Taisni brīnos, kad pēc pirmā stāsta, kas trim, ja ne arī bez piecām minūtēm pieciem gadiem, šķiet pietiekoši garš, atskan "Lasi vēl nākamo!" :) Tas galu galā tikai apliecina, ka stāsti nudien ir labi izstāstīti, raiti un sirsnīgi.. Taču.. kaut kā man tomēr pietrūkst. Un - kaut kas ir arī par daudz. Kas ir par daudz - to gan ir vieglāk pateikt. Par daudz ir tā, ka grāmatiņas pasaules uzskatā Dievs kļūst par lietvārdu, lai izsauktos (teoloģiski arī tam ir apzīmējums, ko mēs pieaugušie zinām) - un, jā, tas nav veids, kādā es gribētu, lai mani bērni mācās sarunāties ar Dievu, ja viņi izvēlēsies manu reliģisko pārliecību. Vispār - tas nav veids, kādā es gribētu, lai viņi novienkāršo visu, kas nav praktiski tverams, tāpēc es grāmatā veicu korekciju un lasot izlaižu to konkrēto lietojumu, atrodot kaut ko domātās jēgas ziņā (kontekstuāli) līdzīgu. Jā, es zinu, ka tas nav labas literatūras vispāratzīts cenzs. Zinu, ka dzīvē ar to itin bieži tāpat nākas saskarties. Zinu.. (starp citu - līdzīgas teksta un teksta ietvertās attieksmes diskutējamības problēmas esmu ievērojusi arī citos, daudz populārākos darbos, piemēram, Keneta Greiema Vējš vītolos un Tūves Jansones Komēta nāk), bet.. ja man jāizvēlas starp divām grāmatām, kuras abas maniem bērniem patīk - nopirkt es neizvēlēšos šo. Jo arī lietas, ko mēs nesaprotam, mēdz pielipt..

Tā nu ir pateikts, ka pīle, kas nav pīle, tomēr ir pīle.

Arlabunakti :)

Post scriptum (informācijai): 

Pilns nosaukums: Ak, skaistā Panama
Autors: Janošs
Izdevējs: Liels un mazs
Gads: 2013
Lappušu skaits: 263
Aptuvenā cena: 6,50 Ls

Bērnu žūrija un Hūberts

Šodienas programmā ir pastaiga, kurā ēdam tumšo šokolādi, lasām lapas kolāžām un mācāmies būt vērīgi, t.i., atrodam (un laiku pa laikam saskaitām) putnu būrīšus parkā , sēnes pa ceļam un, protams, atšķirīgās un krāsainās rudens skaistules. Un ne tikai - vienlaikus mēs mācāmies paveikt konkrētu uzdevumu (salasīt lapas.. zīles nē.. kastaņus nē.. zarus nē :) ), attīstām koncentrēšanos un prasmi raksturot.

Kad no pastaigas griežamies uz māju pusi, sanāk, ka pa ceļam ir bibliotēka. :) Tur, lasīšanai pirms diendusas paņemam šāgada Bērnu žūrijas kandidāti - grāmatiņu par zaķi Hūbertu.

Pilns nosaukums: Pārsteiguma ballīte Hūbertam
Autors: Aleksandrs Rozēns
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Gads: 2012
Lappušu skaits: 31 lasāmlapas
Aptuvenā cena: 5 lati un mazliet santīmu

Hūbertam ir jauns mētelis. Un  Hūberta mētelis nav vis šāds tāds. Tas ir mētelis, kurā Hūberts kļūst, par ko vien vēlas. Arī par pirātu. Arī tad, kad situācija Hūberta ikdienā nemaz nav tam piemērota, kā mēdz gadīties ar visiem sapņotājiem - īpaši bērnībā. Kas notiek tālāk un kā viss izvēršas neaizmirstamā pārsteiguma ballītē ar draugiem, baloniem un kūku? To uzzināt var ikviens lasītpratējs..

Ja mazliet vairāk par grāmatu no vecāku viedokļa, tad pirmā lieta, kas noteikti jāmin - tā saista uzmanību. Ilustrāciju un stāstījuma kombinācija spēj noturēt arī trīsgadnieku (un ilgāk par lasīšanas laiku). Un mūsu gadījumā - visai enerģisku un kopumā visai nepacietīgu trīsgadnieku, jo ir grāmatas (stāsti, pasakas..), kuras lasīt iesākam un.. un tikai iesākam.

Otrkārt, grāmata ir lieliski piemērota tam, lai vispār sāktu iemācīties, kas ir lasīšana. Grāmatas tekstā atraktivitātei daži vārdiņi ir aizstāti ar zīmējumiem, piemēram, zaķa Hūberta lietusmēteļa zelta poga un mētelis pats. Lasot kopā ar bērniem, tas kļūst par veidu, kādā lasīšanā var piedalīties arī lasīt vēl neprotot. Un - pie reizes ieraudzīt saistību starp burtu virknīti un lietu, priekšmetu vai dzīvu būtni (t.i., burtu virknīte lasītpratējam ir tāds pat apzīmējums kā mazais attēls - nu, relatīvi, protams..).

Grāmatā netiek aplūkots filosofiski dziļās visu vecumu problēmas, kā Vinnijā Pūkā. Manā skatījumā nav arī pašas mākslinieciskākās ilustrācijas (ne labā, ne sliktā mākslinieciskuma nozīmē - un es nesalīdzinu domās ar Disney/Pixar animāciju varoņu iegrāmatošanu), BET - mazajiem patīk. Un patīk, manuprāt, arī tāpēc, ka tieši sava stila dēļ grāmatiņa piesaka sevi kā kaut ko tuvu un pazīstamu (mazais vēl tagad vakarā sēž man blakus un pārlapo grāmatu).

Tāpēc - ja nu ejat garām bibliotēkai vai grāmatnīcai - Hūbertam ir jauns mētelis :)

Vāveru otrdiena

Šodienu sākam ar krāsošanu uzdevumu grāmatiņā. Bet tur divās lapās pēc kārtas citu dzīvnieku vidū - vāvere. Mazākais sākumā nezina, kā to maziņo dzīvnieciņu ar čemuriņiem ausu galos un lielo asti sauc un kāda krāsā viņu krāsot. Mūsu vāveres tiek atrastas, izskaitītas, izkrāsotas - oranžas.

Un ejam soli tālāk, jo tagad vajag apskatīties, kā vāveres kustas.. Vāvere tuvplānā >>


National Geographic faktu lapā uzzinām, ka ir vairāk kā 200 vāveru sugu, bet es jau tagad šaubos, ka tas ir tas, kas visvairāk paliks atmiņā. Bet - interesi visnotaļ izraisīja vāvere foto galerija, kur ievērojām dažādās krāsas un atšķirīgās ausu formas >> foto galerija.

Vēl daži vāveru fakti:
> vāveres ziemai slēpj krājumus, ko atrod tieši ielāgojot vietu
> vāveru ēdienkarte sastāv no riekstiem, zīlēm, augiem, ogām, saknēm, sēklām un reizēm no olām
> vāveru garumu mēra no degungala līdz astes galam
> viena  no vāveru sugām sasniedz vidēji 13 cm, bet cita teju metru

Atraktivitātei meklējot animāciju, jākonstatē, ka viena no populārākajām animācijas vāverēm ir Ice Age garzobe, bet labāka alternatīva man šķiet Gruffalo's child vāveru ģimenīte >>

acīmredzamie cipari

1 - svītriņa

2 - apaļā astīte augšā, taisnā astīte apakšā

3 - puskliņģeris

4 - saliektie ķeksīši

5 - taisnā astīte augšā, apaļā astīte apakšā

6 - apaļā astīte augšā, aplītis apkašā

7 - ķeksītis

8 - kliņģerītis (vēlams biezpiena)

9 -  aplītis augšā, apaļā astīte apakšā

Sen senos laikos (manā bērnībā) maniem vecākiem bija tāda galda spēle ar glītām koka muciņām, uz kurām ir skaitļi, sākot ar 1. Dažnedažādi. Un kartītes arī. Šodien tās kartītes kļuva par daudzdzīvokļu namiem, kuros katram skaitlim ir savas mājas. Mēs gan vēl esam mazi, tāpēc atpazīstam ciparus pa vienam, bet skaitļus meklējam pēc atšķirību un līdzības atrašanas principiem. Bērnu pacietība gan beidzās, visas mājiņas neatrodot, bet mēs konstatējām, ka pa to laiku, kamēr pieaugušie tiek līdz spēles beigām, bērni labprāt kļūst par muciņu uzraugiem un ceļ no tām piramīdas, gaidot, kurš tiks pie nākamā materiāla savai būvniecībai. Lieliska svētdienas priekšpusdiena + iemācīšanās nodarbe. Lai gan - ar mazajiem jau teju viss ir kaut kā iemācīšanās.. un īstenībā - ar lielajiem arī..

Kas jāuzzina pirmsskolniekam?

Meklējot idejas tam, kā vēl veicināt mācīšanās un arī iemācīšanas procesu, neizbēgami nonācu pie jautājuma par to, kas tad īsti ir jāzina bērnam sasniedzot vecumu, kad aktuāla kļūst skolas apmeklēšana. Mēdz būt tā, ka tad, kad rodas jautājums, rodas arī atbilde. Kavējot laiku līdz autobusam, iegriezos grāmatnīcā un uzgāju izdevniecības Zvaigzne ABC izdotu palīgu visiem, kuri skolo pirmsskolnieku vai kuriem tas ir aktuāli.

Nosaukums: Bez 5 minūtēm pirmklasnieks. Pamatprasmes bērnam, skolas gaitas uzsākot

Sastādītājs: Laura Grīnvalde

Izdevējs: Zvaigzne ABC

Gads: 2008.

Lappušu skaits: 32 lpp.

Aptuvenā cena: 2.00 Ls

Pirmais iemesls, kāpēc man patīk šī grāmatiņa/darbu burtnīca pieaugušajiem ir organizētība. Pārskatāmā formā izveidota tabulas, kurās uzskaitītas nepieciešamās prasmes un iemaņas. Katra no tām ir paredzēta konkrētai attīstības jomai:

> Sociālās iemaņas un personības attīstība

> Iepazīstināšana ar apkārtni, dabu un sabiedriskās dzīves norisēm

> Valodas attīstība un lasītprasmes pirmsākumi

> Matemātiskie priekšstati

> Tēlotājdarbība – veidošana, aplicēšana, zīmēšana

> Fiziskā attīstība

> Mūzika

Otrs iemesls: materiāls palīdz plašajā iespēju klāstā, kas ir tas, kas bērniem tiešām jāzina. 

Trešais iemesls: šī ir iespēja sākt orientēties skolu nosaukumos jūsu bērna prasmēm, ko jūs apzīmētu ar salīdzinoši vienkāršākiem vārdiem. T.i., tas pasaka priekšā, kas tiek gaidīts no bērna un zināmā mērā arī no vecākiem.

P.S. Ir vērts pasekot līdzi tam, kas un vai kaut kas pa šiem gadiem ir mainījies prasībās, bet kopumā grāmata joprojām ir lietderīga. Starp citu, tabulās ir arī iespēja ailītes papildināt, ierakstot materiālā neminētas prasmes un iemaņas.