Nē, maksima!

Virsrakstā nav neapzinātas kļūdas, pirms es sāku, es gribu piebilst. 

Iespējams, ka katram no mums ir savs darbības ritms. Ikdiena ir kā mehānisms, kas darbojas tā vai citādi. Varbūt lēnāk, varbūt ātrāk par 24 stundu rāmīti. Notiekošais iekļaujas kustību, skaņu, krāsu, garšu un citās kvalitātēs. 

Šis rudens ir tāds vētrains. It kā ir mierīgs vakars ar visu tam piederošo, tikai aiz loga vējš ieskrienas mazliet ātrāk. Bet īstenībā nav tā, ka mēs tam pievēršam īpašu vērību. Un tad.. tad pēkšņi iestājas tumsa. Un klusums.

Iepriekšējā bija sēru nedēļa, kurā klusumam, man šķiet, piederas turpināties. Bet, kad paiet sēru laiks, lai arī neviens nav izmērījis un nevar izmērīt, cik ilgi tās turpina būt par realitātes daļu, tad ir izvēle runāt vai ne. Īpaši tad, ja tieši vai netieši, bet katrs kā indivīds ir iesaistīts notikušajā, kas vienlaikus ir arī joprojām notiekošais.

Un runāšanai nav nepieciešamība būt tiesājošai. Nav ne jānosauc personvārdi, ne jāpieņem spriedumi, ja vien neesat atbilstošas instances daļa. Un nav nepieciešami tāpēc, ka tiesāšana nav vienīgais iespējamais reakcijas veids. Turklāt, mums kā sabiedrībai, man šķiet, ir aizmirsies, ka rīcība ir rīcība arī tad, ja tā attiecas galvenokārt uz mums pašiem (arī uz to, kas maināms sevī). 

Tas nenozīmē izlikties, ka notikušais nav noticis. Tas neprasa turpināt iepriekšējos rakstītos vai nerakstītos sadarbības nosacījumus (izejot no pozīcijas, ka sabiedrība ir balstīta uz sadarbību). Arī nenozīmē nogaidīt neizbēgamo (vai tā atkārtošanos). Tas nozīmē atļaut sev justies tā, kā jūtamies – arī ja esam vīlušies, sāpināti, dusmīgi, nepielaidīgi – un tas nozīmē dot sev laiku, un vēl – tas nozīmē godīgi palūkoties uz to, kāda ir tieši mūsu daļa notiekošajā, kā savstarpēji saistītu rīcību kopumā. Ne jau visiem tas prasa publiski atzīt vainu. Reizēm tas ir tieši tik vienkārši, kā mainīt ieradumu, veikala izvēlē vadīties pēc izdevīgākajiem atlaižu piedāvājumiem. 

Pateikt savu ‘nē’ tad, kad redzam un saprotam kā nepieņemamu, ka kāds mērķis tiek sasniegts par katru (nevis pašaizliedzīgi neskatoties uz) cenu, uzstādot to par visas eksistences maksimu.

Arī bez personvārdiem un nosaukumiem, ir jau skaidrs, ka nav runa tikai par elektrības pārrāvumu stipra vēja laikā. Tā ir tikai metafora. Metafora iztrūkstošas kārtības ietvertajai Zolitūdes traģēdijai, kur svarīgais tādā pavisam cilvēciskā kontekstā vispirms ir varēt just līdzi un atbalstīt, un tad parādīt savu iekšējo morālo stāju, pasakot nē aplamībai tajā veidā vai veidos, kā tas ir iespējams. 

Lai gan es neesmu pastāvīgs veikalu tīkla Maxima klients un man nebūs jāuzvar ieradums, es gribu apgalvot, ka atteikties no šo veikalu apmeklējuma nav tik milzīgs izaicinājums, kā varētu šķist (nav galējs, maksimāls attieksmes solis, kas prasītu nepieņemamus līdzekļus un/vai radītu nepieņemamas sekas). Pirmkārt, mums tomēr ir ļoti plaša izvēle starp dažādiem mazumtirgotājiem. Pat vidēja izmēra mazpilsētā ir aptuveni četri līdz pieci dažādi pārtikas un pamata sadzīves preču veikali. Un, lai nosauktu četrus, Maxima nemaz nav jāmin. Otrkārt, prakse rāda, ka daudz izdevīgāk var iepirkties plānojot ēdienkarti, nevis vadoties tikai pēc atlaidēm – jo gribi vai nē, bet produktus nākas kombinēt. Ja runa ir par atlaidēm pārtikas grupām, ko var iegādāties ilgākam laika periodam (rīsi, griķi, makaroni, piemēra pēc), tad joprojām ir pietiekami liela izvēle starp citu veikalu piedāvātajām akcijām. Ja ļoti gribas salīdzināt, tad neiet uz Maximu nav tas pats, kas riskēt ar dzīvību ejot uz barikādēm. Vai ne?

Protams, būtiskākais ir tas, ka dzīvē ir svarīgākas kategorijas par izdevīgu iepirkšanos. Un, jā, Maxima boikotētāji ir padomājuši par to, ka cilvēkiem šajā organizācijā šā brīža Latvijas ne visai izvēlēm bagātajā darba tirgū tomēr ir (kaut kā) apmaksātas darbavietas. Es pati esmu apsvērusi darba piedāvājumus Maxima administrācijā ierobežotas un tomēr nepieciešamas izvēles pieņemšanas apstākļos, par laimi, man nav paveicies tikt tālāk par iespējamību. Un es saprotu cilvēkus, kuri šo darbu ir pieņēmuši un ar to samierinājušies. Tāpēc jo apsveicamāka man šķiet uzņēmēju iniciatīva, kuri jau piedāvā darbu pašreizējiem Maxima darbiniekiem. Turklāt, ja mēs teorētiski iedomājamies situāciju, kurā Latvijā vairs nav Maximas, ir tikai loģiski, ka nišu aizpildīs citi – lielākam darba apjomam vai jaunam tirgus dalībniekam tā vai citādi vajadzēs arī darbiniekus.

Jā, ne jau Maxima ir vienīgais vainīgais vai Maximas attieksme ir vienīgā problēma. Bet princips jau ir tas pats. Mēs esam vispirms atbildīgi par to, ko darām mēs. Ja mēs redzam, ka kaut kas ir nepareizi un ignorējam šo apstākli ar atrunu, ka mūsu balss neko nemainīs, mēs esam par to atbildīgi. JO katra balss ir no svara. JO kopējo nekonsekvenci var mainīt katra mazā konkrētība. JO lielās lietas sastāv no mazajām, vienmēr.

Kamēr bērni guļ..

No visām pusēm atskan satraukti šņuksti par to, cik nežēlīga ir autoru iztēle. Pirmajā mirklī taisni grūti iedomāties, kas ir NOTICIS. Izrādās - noticis ir tas, ka esam aizmirsuši, kas mēs paši esam..

Pirms kāda laiciņa darbu gūzmā pamanīju ziņu par to, ka internets [kārtējo reizi] zaudē prātu, kā izlasīšanu gan atliku uz vēlāku laiku. Un pamanīju tikai tāpēc, ka nesen biju saņēmusi White Book epastu par Džordža R. R. Mārtina romāna Troņu spēles pieejamību elektroniskā formātā.

Pati ziņa nebija nekas ne plašs, ne saturiski izcils, tomēr tendence skaidra - visi ir milzīgi sašutusi par to, cik nepavisam ne mīlīga ir romāna ekranizatoru pieeja sižeta pavērsienu atspoguļošanā.

Pirmā mana doma - jāielūkojas Ilzes blogā, vai viņa ir rakstījusi par grāmatu - ir, starp citu >>. Otra - vai skolā vairs neliek lasīt Šekspīru un antīkās traģēdijas? Un - ko māca vēstures stundās? Ja mēs sākam masveidā apvainojoši bļaustīties par slepkavību ainām filmās (turklāt, nebļaustāmies par masu iznīcināšanas grautiņiem Holivudas super grāvējos un nebļaustāmies, vai vismaz tik skaļi ne, par mantiņām kinderolās ar atveramām galvām), tad acīmredzot neesam piefiksējuši, ka masveida brutāla slepkavošana tomēr ir rietumu kultūras neatņemama diagnoze.

Te nav runa par to, vai tas ir normāli un labi, un vēlami. Nav runa par vēsturiski notikušā sekām un kontekstiem. Runa ir par to, ka Troņu spēle atbilstoši sāgas rakstītajiem un nerakstītajiem literārajiem noteikumiem iekļauj realitātes aspektus tādus, kādi tie nu ir.  Un, ja mēs [pieaugušie] nespējam uz to skatīties, tad - varbūt mēs nespējam skatīties paši uz sevi? T.i., saprast savas iekšējās amplitūdas un to, kā katrā no mums atsaucas gadsimtu pieredzes..

Tur NAV kaķis!

Neesošā laika ilūzija, kam ir vismaz ilggadēja draudzība (ja ne nopietns sadarbības līgums) ar noguruma sajūtu, kas tā vien velk paslēpties no visām domām (un darbiem) kārtīgā spilvenu kaudzē, ņēmuši virsroku pār regularitāti, bet 14 dienu eksperimenta atzinumi tomēr ir ar ilgtermiņa nozīmi. Laikam laiks šajā eksperimentā ir vajadzīgs tam brīdim, kad tiek veidots 'iekšējais kopsavilkums'.

Daniels kādā brīdī šodien, stāvot pie virtuves loga, iesaucas: "Mammu, mammu, skaties!"
Pievēršos viņam ar:"Ko Tu gribēji man parādīt?", kad pēc skata pāri dārzam saprotu tikai gandrīz to pašu, ko suns Funs - nu, ka nesaprotu, uz ko man jāskatās.
"Tur nav kaķis.."

Tieši tik vienkārši. Es labu laiku neesmu rakstījusi katru dienu, lai gan 14 dienu eksperimenta laikā man patika tā sajūta - it kā ikvakara tikšanās iepriekš nenorunātā laikā. Un, jā - es pērku saldējumu.. Smejos par šo piebildi. Un smejoties saprotu, ka pērku saldējumu apmēram par 50% retāk - un tas mani netraucē, nekādā formā. Un vēl, ja es pārskatu tagad virtuves plauktiņus, tad mūsu mājās pārtikas izvēlē viennozīmīgi eksperiments ir aktuāls joprojām. Skaidrs - ja kaut ko tādu izvēlies, tad tas kļūst arī par pastāvīgu iztēles izaicinājumu, kur reizēm (vai vismaz > man reizēm) nākas piedzīvot nelielas sakāves. Bet - tas tikai norāda uz kaut ko vairāk. Uz to, ka man savos divdesmit astoņos gados arvien vēl ir jāmainās, lai es izmantotu visu to potenciālu, kas man ir iedots.

Es neesmu pabeigts, ideāli novienādots punkts. Es pat neesmu vēl viss teikums par sevi. 

14 dienu veselīgas ēšanas eksperiments (un te es gribētu atgādināt, ka es šāda satura grāmatām līdz šim vispār nepievērsu nekādu vērību!) no ēšanas paradumu maiņas ir vedis pie kaut kā daudz būtiskāka. Pie sevis novērtēšanas. Pie tā, ka es esmu paskatījusies no malas uz visu savā dzīvē - sākot ar ikdienas sakārtotību tīri organizatoriskos sīkumos un beidzot ar to, kam man pietrūkst laika, lai arī - ne jau laiks ir pie vainas (reizēm pie vainas ir 'labi, protams' lietošana tur, kur vajadzētu teikt 'nē'). Ir tik apbrīnojami vienkārši viegli atklāt un ieraudzīt savstarpējās saiknes starp haosu sīkumos un lielajās lietās. Un tad pēkšņi es pieķeru sevi pie domas (kā pieķeras pie garāmslīdoša balona lentas), ka.. to es zināju jau sen. Tikai biju nolikusi tā tālāk no sevis pašas. Kādā putekļainā stūrītī, zem čupas ar vecām avīzēm..

Reizēm, lai kaut ko mainītu vai atrisinātu, kad esam atklājuši, ka tā mums nav labi, ir nevis jāatrod vaina, kļūda vai tam līdzīgs efekts vai defekts.. bet gan jāsaprot kaut kā trūkums. Tur, kur ir tumsa, vienkārši nav gaismas..

Vēl mazliet par mazuļu miegu

Pirms kāda laika rakstīju par Hārvija Karpa grāmatu ar padomiem vecākiem par mazuļu un īstenībā arī par savu pašu miegu un tā vērtību. Šodien MammasDienasGrāmatai ir viesis - Diāna Zande ar savu grāmatas recenziju :)

"Pieaugušie miegā pavada apmēram trešo daļu dzīves, bet pirmajos dzīves gados mazuļi noguļ pat pusi no diennakts. Miegs ir ārkārtīgi svarīgs process, kurā mazuļa smadzenes apstrādā dienā iegūto informāciju un ķermenis atpūšas. Arī mazuļa vecāki miegā uzkrāj spēkus jaunai dienai, un viņu fiziskā un emocionālā labsajūta ir tieši atkarīga no tā, vai mazulis naktī mierīgi guļ vai regulāri mostas un ir jāmierina. Tāpēc mazu bērnu vecākiem jautājumi, kas skar mazuļa miedziņu ir tik nozīmīgi. 

Latviešu valodā līdz šim nav bijusi pieejama plaša literatūra par bērna miegu pirmajos dzīves gados, veselīgu miega ieradumu veicināšanu un attīstīšanu dažādos bērna vecuma posmos, kā arī dažādu ar bērna miegu saistītu problēmu risināšanu. Tieši šo informāciju vienkārši, strukturēti un iedrošinoši sniedz grāmata par laimīgākā mazuļa miegu. Šīs grāmatas būtiska vērtība ir tā, ka tajā sniegti ne tikai padomi miega ieradumu veicināšanai, bet runāts par mazuļa attīstību plašākā kontekstā – par ēdināšanu, rotaļāšanos ar mazuli, par vecāku pēcdzemdību depresiju, tēta nozīmi labam mazuļa miedziņam. Tiek sniegtas atbildes uz jautājumiem, kuri parasti dara raizes daudziem vecākiem – kā saprast, ka mazulim nāk miegs, cik ilgi mazulim būtu jāguļ, kā veidot gulēšanas rituālu, vai nēsāt mazuli slingā vai mācīt viņam gulēt savā gultiņā un no kāda vecuma to darīt, kā palīdzēt mazulim ar „nakts murgiem”? 

Grāmatu var lasīt „no vāka līdz vākam” vai atšķirt lapas ar „aktuālo informāciju”, lai ātri atrastu atbildes uz svarīgiem jautājumiem. Ieteikumi veidoti tā, ka varat improvizēt, tos izmantojot un izmēģināt tā, kā vislabāk tieši jūsu mazulim un ģimenei. 

 

Psiholoģe Diāna Zande (mg.psych., mg.arts.)"

Ceļu satiksmes noteikumi un empātija

Puikas pārvērtuši savus ēdamgalda krēslus par traktoriem. Un dzīvojamās istabas grīdu ir pārvērtuši par trasi. Un - neizbēgami seko sadursme. Būkšķis un mazais ikdienas kašķis par to, kuram pirmajam 'jābrauc atpakaļ'. Bet viņi jau 'ir trenēti' ar trīsriteņiem un būtiska iejaukšanās nav nepieciešama. Savā ziņā viņi jau ir apguvuši mazos ceļu satiksmes noteikumus. Un - īstenībā - ne tikai ceļu satiksmes noteikumus. Bet arī prasmi rēķināties ar otru.

Empātija - spēja iejusties otra situācijā, izprast, novērot un ņemt vērā otra izjūtas (to izpausmi izturēšanās kopainā). Ticami, ka ir iespējams runāt par dažādām empātijas formām, ne tikai par līmeņiem. Tostarp, tādā kontekstā, ka empātijai un citām sociālajām maņām ir tuva līdzdarbība, savstarpēji ietekmējoša. Šī nav oficiālā definīcija.

Svarīgais, ko satiksmes noteikumi iemāca pirmsskolas bērnam, ir spēja novērtēt otra robežas, kā arī saprast, ka sabiedrības struktūra balstās uz vairāk vai mazāk konkrētiem, bet noteikumiem. Runa gan te nav par aklas paklausības iemācīšanu, bet par to, ka pasaulē nav tikai viens bērns ar savām interesēm. Protams, ne jau satiksme ir vienīgā alegorija, bet - diezgan uzskatāma. Turklāt, īpaši tad, ja dodam bērnam ne tikai noteikumus, bet arī iespēju aktuālajās situācijās izvērtēt notiekošo un iejaucamies tikai tad, kad ir skaidri redzams, ka bērns netiek galā vai risina situāciju ne visai atbilstoši iejūtības konceptam. Bet - iejūtības tādā izpratnē, ka robežas ir ne tikai otram, bet arī pašam. Galu galā - nav arī nekas labs otram bērnam radīt pārliecību, ka netaisnība reizēm ir attaisnojama tikai tāpēc, ka kāds cits piekāpjas. Tas pats arī attiecas uz situācijām, kad pāridarītājs ir paša bērns. Tas, ka situācija nebūs patīkama, nav arguments, lai atteiktos no atbildības sniegt bērnam paskaidrojumu, ka rīcība nav gluži laba un sirsnīga, ja, piemēram, lai tiktu uz priekšu, otrs tiek vienkārši pagrūsts. Darīt sliktu otram nav iespēja panākt savu. Vismaz tai nevajadzētu būt.

Un vārda paskaidrojums vietā nelasiet, lūdzu, moralizēšana. Manuprāt, tam nav jēgas. Es atceros, ka, kad pati biju maza, morāle manā pieredzē vairāk saistījās ar mīmiku, žestiem, sodu, bet ne tās jēgu. T.i., tas nav tikai grāmatu liriskums, teikt vecākiem, ka morāle bērna pieredzē tik spilgti iezīmē nojēgu 'dusmīga mamma', ka nekam citam nepaliek vieta.

Jā, es piekrītu, ka nav vienas receptes, kā tikt galā visās šāda veida situācijās. Visās pat nav iespējams savlaikus reaģēt. Un - es zinu no pieredzes, ka reizēm arī pieaugušajam pašam der atkārtot 'ceļu satiksmes noteikumus'. Bet runa ir par mēģināšanu veidot attiecības ar bērnu, kurā katram no mums ir paredzēta kāda loma. Mēģināt parādīt kartē, kāds ir labākais ceļš uz bērna mērķi, kas parasti ir diezgan sirdsskaidrs. Pat tad, ja tas nav ļoti garīgs un nepavisam ne nemateriāls.

Dažas idejas ikdienai

>transporta līdzekļu satiksmes inscinējums ar rotaļlietām

>mājas cepumu formiņu izvēle, piedaloties gatavošanā - katra brīvas iespējas izmantot savu mīklas daļu, ņemot vērā arī citus apstākļus - piemēram, to, ka galds ir viens un zvaigznītes trafarets arī viens, un tam līdzīgi; gluži kā ceļu satiksmē ir savi noteikumi un ir brīži, kad otrs jāpalaiž pirmais

>spēle ar krāsām: vajadzīgi trīs baloni - oranžs, zaļš un sarkans, bērniem jāveic noteiktas darbības, kad gaisā pacelts noteiktas krāsas balons (krāsu pārslēgšanos var imitēt ar balonu kustināšanu augšup-lejup), piemēram, jāapstājas, jālēkā vai jāpietupjas, jāpāriet uz otru istabas pusi vai jāpasēž; tas palīdzēs koncentrēt uzmanību uz noteikumiem, kā arī ievērot izmaiņas apkārtējā vidē

Bērnības sajūta un identitāte

Vakar nejauši uzgāju kādu bloga ierakstu, kur bija ievērots, ka ir interesanti domāt par to, vai un kāda saikne pastāv starp mūziku, kas mums patīk, un mūsu identitāti.

Lūk, spēles pozīcijas [jo man patīk par šo eksperimentu domāt, kā par spēli]:

> What was the first song you ever bought? / pirmā dziesma, ko iegādājāties, vai ieraksts - tulkojums aptuvens, kādi jau nu tulkojumi vispār ir pēc dabas - cits elegantāks, cits mazāk, bet tomēr
> What song always gets you dancing? / dziesma, kas vienmēr rosina dejot
> What song takes you back to your childhood? / dziesma, kas rada bērnības sajūtas
> What is your perfect love song? / dziesma par mīlestību - tā īstā un vienīgā
> What song would you want at your funeral? / dziesma, ko vēlētos atskaņot savās bērēs
> Time for an encore. One last song that makes you, you? / dziesma, kas izsaka jūs..

Es nezinu vēl par citām pozīcijām, bet, šķiet, ka ar bērnību man saistās šī nakts dziesmiņa >

 

Bet pavisam noteikti man bērnības sajūtas atdzīvināja omītes ābolrausis. Dažreiz tik labi, ka ir tādas nestandarta pusdienas, bez vispār uzskatāma iemesla.. par kurām parūpējas kāds cits.

Un šodien bērnības sajūta ir vēl arī Jonatana un Sāras pienenē >


Es nezinu, cik lielā mērā, bet tas noteikti kaut kā iepazīstina ar mani. Un - nav svarīgi, vai to izsaka vārdos, akadēmiski atšifrējot. Svarīgi ir, kādas sajūtas tas rada, jo sajūtas ir pamatā tam, ko mēs sakām par citiem, kad tiekam jautāti par to, kādi cilvēki viņi ir. 

Lai arī tas, ko mēs varam dot/līdzdalīt ar saviem bērniem, būs tikai drusciņa viņu pasaules ainā, pa drusciņai vien mēs varam celt kalnus, no kuriem var tālu redzēt.. vai ne?

Un varbūt aizdomāšanās par to, kāda ir mūsu mūzikas liste, ir labs līdzdalīšanas/iepazīstināšanas ar sevi vingrinājums vecākiem+bērniem..

Pārdomas par tiešo runu..

Vēl vakar es pati ierakstīju publiskos komentāros frāzi, kas apliecināja, ka uzskatu, ka Valsts prezidenta uzruna būs guvusi publisku ievērību, kļūstot par jaunu joku starptautiskajai sabiedrībai. Tomēr.. Pirms tam un arī tagad es pa daļai aizdomājos par to, vai tiešām ar brīdi, kad mēs konstatējam cilvēka reakcijā etiķetes pārkāpumu, viss arī ir pateikts?

No vienas puses, protams, tas ir rakstītu un nerakstītu normu pārkāpums. Sakāpinātu emocija agresīvs atrādījums. Bet – no otras, cienījamie žurnālisti (kopumā, ne par visiem un ne konkrēti par kādu cilvēku runājot, īpaši atzīmēšu, ka tas nav personiski attiecināts uz incidentā iesaistīto operatoru) arī bieži vien nonākuši tuvu jautājumiem par profesionālo ētiku un pat par profesionalitāti vispār. Un pat, ja katrā konkrētā gadījumā tam nav tieša pamata, tas tomēr paliek kā sabiedrības, tā indivīda pieredzē un veido konkrētas sekas. Piemēram, neadekvātu reakciju, ko rosinājis apzināts vai neapzināts pieņēmums (paredzējums) par iespējamo turpmāko rīcību, kā pamatā ir šī jau minētā iepriekšējā pieredze. Tautas valodā runājot (un tas attiecas uz visām iesaistītajām pusēm) – katrs ēd to putru, ko pats vārījis. Un – pirms apvainojaties kāds – es jau arī pa daļai esmu no jūsu, žurnālistu, loka. Tā nu pie reizes pārdomāju arī savu pieredzi, izvērtējot, ko varētu aizrādīt pati sev. Jo – neskatoties uz to, cik daudz katrs no mums arī necenstos, mūsu rezultāts ne vienmēr ir izcils/tas labākais/vēlamais. Reizēm tas ir naivs aizrautīgums, reizēm nepietiekama pieredze, reizēm personības raksturiezīmes (neizķidāsim, dalot pozitīvajās un negatīvajās vai atzītajās un tajās, kas tādas nav, jo visiem piemīt abas vai, pareizāk sakot, visas iezīmes var tikt vērtētas gan tā, gan otrādi).

Turklāt – ja mēs par to reiz domājam – varbūt nepietiekami novērtēts ir tas, ko reizēm nicīgi, bet citviet slavinoši saucam par latviskumu. T.i. – latvieši lielākā mērā ir vērsti uz sevis pierādīšanu vai nepierādīšanu tieši ar darbiem, nevis ar vārdiem (te gan var atkal diskutēt, ja vien vēlas, vai vārdi arī savā ziņā nav uzskatāmi par darbiem). Necitēšu tautas dainas, gan jau katra apziņā tāpat uzplaiksnīs kāds atbilstošs piemērs. Un – pats par sevi tas nav nedz kas pozitīvs, nedz negatīvs, bet gluži tāpat, kā iepriekš pieminētās personības iezīmes, var tikt pavērsts gan vienādi, gan otrādi. Bet – var teikt, ka zināmā mērā visi vēl neesam iekāpuši Eiropas saskarsmes kultūras (vai tā, ko šādi dēvē) ancukā.

Kopsavelkot – es personīgi nesaskatu šajā konkrētajā reakcijā kaut ko ārkārtīgi nosodāmu, jo tajā ir liels cilvēciskuma faktors (skatos no bērnu vecāku pozīcijām). Bet arī vispārēji – šis notikums ir vienkāršs fakts, kas liecina katram par kaut ko savu. Un līdz ar to – atgriezīšos trešo reizi pie tā paša viedokļa – pats par sevi ‘kaut kas’ nav nedz pozitīvs, nedz negatīvs (vai vismaz – nav tikai viens no tiem), bet var tikt pavērsts gan vienādi, gan otrādi. Lielākā mērā, ja runa ir par ilgtermiņu.

Pursuit of happiness

Precīzs filmas nosaukums: The Pursuit of Happyness [labu brīdi domāju, vai tā ir divu nāciju dažādā angļu valoda vai slēptā jēga lingvistikas formā...]

Nosaukums latviski: Tiesības uz laimi

Gads: 2006

Ilgums: 1:57

Vecums: domāju, ka vecuma ierobežojuma nav, katrs filmā redzēs ko savu, bet, ja raizējaties par līdzpārdzīvojumu, tad, manuprāt, lieki, jo pilnvērtīgai personības attīstībai ir vajadzīgas arī skumjas un līdz-sāpoša sirsniņa...

IMDB reitings: 7.8 [no 10]

Pēc šīs filmas noskatīšanās manas pirmās sajūtas bija nomāktība. Nomāktība kā neverbalizēta sajūta, ka tāda situācija, līdzīga šai, ne tuvu nav viena viena. To ir daudz. Tās ir nesaskaitāmas. Bet - tādi stāsti, kā šis, gan ir retums. Un - savā ziņā - es uzdevu jautājumu pati sev - vai es to varu? Pārkāpt pāri sev, iziet cauri esošajam, neatmest savu sapni, nepadoties, saņemties vairāk, kā citi, pat ja desmiti kopā ņemti? Vai es arī varu attaisnot savu iespēju būt cilvēkam.. ?

Bet nomāktību diezgan ātri aizēno APBRĪNA [stāsts veidots pēc patiesiem notikumiem]. Patiesa, nedalīta un tikpat neverbalizējama, kā pirmējās izjūtas. Un labu brīdi pēc šīs filmas noskatīšanās es atmetu malā pārējo kino sarakstu, jo zinu, ka nezinātu, ko tagad uzreiz vēl gribētu noskatīties. Tas gan nav tāds iekšējs klusums un sajūta, ka vispār pasaulē nav vairs nekā, ko es gribētu skatīties, kā pēc filmas Kristus ciešanas kino seansa (kādu laiku tas bija arī ārējs klusums, bet Rīgas pilnajās ielās un sabiedriskajā transportā ir tikpat viegli klusēt, kā uz vientuļa meža ceļa...). Tas nav ziņu un norišu klusums, tā nav apstāšanās, bet - klusums ir gan.

Tagad, kad rakstu par šo filmu, es nevilšus aizdomājos par to, kas ir laime? Viennozīmīgi var teikt, ka filma nesniedz šo atbildi un tas arī nav tās uzdevums (tāpat, kā tā nav paraugs, kā tieši vajag, nav gatava recepte). Drīzāk tā parāda, ka laime ir kas tāds, uz ko mēs katrs skatāmies caur savu dziļi individuālo prizmu. Un - tā, kā fenomens, savā saturā neko nezaudē un neko neiegūst atkarībā no šīs prizmas (neviena laime nav vērtīgāka vai īstāka par kāda cita laimi). Bet ir svarīgi, ka laime ir kaut kas aktuāls - tieši šajā brīdī mēs katrs varam sniegt atbildi uz jautājumu - esmu laimīgs, vai tomēr ne. Tieši šajā brīdī mēs varam sākt pēc tās tiekties...

Es gan arī atgriežos pie tā, ka laime ir apziņas kvalitāte - tādā nozīmē, ka laime kā sajūta tajā tiek fiksēta. Un tad es tikpat neviļus jautāju sev - vai es esmu laimīga. Pavisam nesen es uz šo jautājumu atbildēju, sakot, ka manai laimei ir iztrūkstošas daļas, bet šodien... šodien es saku - jā. Nevis tāpēc, ka man būtu viss, ko var sasniegt, vai viss, pēc kā ilgojos (ņemot vērā, ka ilgas var būt arī maldīgs fenomens vai katrā ziņā ne vienādojams ar nepieciešamību, vai vismaz... ilgas var būt patiesas, bet var tikt kategorizētas neadekvātā formā). Bet tāpēc, ka man ir šodiena un mana šodiena ir rītdienas perspektīva. Tāpēc, ka man ir iekšēja sajūta, ka Dievam ir plāns man - nodoms, kāpēc es tāda, kā esmu, esmu te, šobrīd. Tāpēc, ka apkārtējās sabiedrības domu zīmogi, ko varētu iedalīt kategorijā 'vientuļā māte - nu, labākajā gadījumā viņa kaut kā tiks galā', nav manas robežas un nav mana īstenība. Tās ir tikai domas. Kā mākoņi, kas slīd pāri galvai...

Ja par filmu, kā mēdz runāt par filmām, tad, protams, atzīmēšanas vērts ir fakts, ka galvenajā lomā ir Vils Smits. Nešaubīgi, viens no labākajiem savas paaudzes un aktieriem vispār. Bet - te man jāpaliek pie tā, ka tas tomēr ir subjektīvais viedoklis.

Par dzīves-formu jeb kā mēs to iegūstam

Šorīt bez ierastajām pūlēm mostos agri, varbūt tas ir lauku ritms, kas pats par sevi iegulst pieaugušu cilvēku iekšējā sajūtā par to, kad iestājas rīts. Varbūt mana cīņa ar sevi par pašdisciplīnu vēršas uz vēlamo rezultātu. T.i., vispār es esmu vienmēr bijusi savā ziņā izlaidīga [smejos] - vidusskolas laikā dzīvoju teju blakus skolai, bet regulāri kavēju 10 minūtes... bet es apņēmīgi gāju uz mēģinājumiem amatierteātrī, paguvu iesākt skolēnu rajona domi kopā ar dažiem citiem radošiem cilvēkiem un pabūt diezgan daudzās konferencēs. Tā kā laikam jau vienmēr ir bijusi runa par gribu/negribu... un te es domāju atkal par dzīves-formu. Par to pašu, par ko iesāku (vismaz aptuveni, kā apkārt ejot, kā Imanta Ziedoņa epifānijā par mājām...) ierakstā par lasītprieku un citiem priekiem.

Kā mēs to iegūstam? Dzīves-formu.

Protams, es uzreiz atzīmēšu, ka tā ir atkarīga arī no mūsu apzinātajām izvēlēm, bet - ir tomēr kāda daļa, ko mēs mantojam - ar nozīmi, ka aizgūstam pa lielākai daļai no saviem priekšgājējiem > vecākiem, vecvecākiem, krustvecākiem vai citiem cilvēkiem, kuri lielākā intensitātes pakāpē veido mūsu bērnības dzīves vidi, tajā piedaloties.

[Piemēram - es šorīt klausos savas vecmammas rīta sarunās un dzirdu sev tik tipisko 'nesen lasīju to un to, kaut kur netālu no gultas vēl jābūt' :) ... un es pat nenojaušu, kā tas nākas, bet tā tas ir...]

Kafija. Daudz cukura. Lauku gaiss... es atceros Platona Valsti un vēl dažus no viņa darbiem, kur ir runa par atcerēšanos - īpaši neiztirzājot šo jautājumu filosofijas vēstures kontekstā, galvenā doma ir, ka mūsu dvēselei jau piemīt noteiktas zināšanas, prasmes un spējas, ko mēs ar dažādu indikatoru starpniecību, piemēram, matemātisku vingrinājumu palīdzību, atceramies - sevī aktualizējam. Tad nu es domāju par to, ka daži cilvēki mēdz teikt, ka bērni izvēlas savus vecākus, Platons raksta tajā pat Valstī, ka dvēseles izvēlas savu nākamo dzīvi... un par to, ka mūsu tuvāko būtība mūsos aktualizē to, kas vēlāk kļūst par mums raksturīgo.

Tas ir problemātiski, jo man jādomā ne tikai par veiksmīgajiem piemēriem - par talantiem, par ikdienas darba darītājiem, kuri rada mūsu sabiedrības celtnes pamatu (kā būtu teicis Vilis Lācis), par super mammām, kuras apbrīnojamā kārtā paspēj visu un visur... man jādomā arī par pamestajiem, par ielu bērniem, par ģimenēm, kuras noteiktu apstākļu dēļ sauc par nelabvēlīgām...

[Nāciet klāt galdu! Maize, olas, tēja, ievārījums ar cepumiem... Jā, mūsu ģimenē ēdienreizes tiek cienītas. Un mums ir nepieņemama doma, ka vieni var ar ēdienu mētāties, kamēr citiem nekā nav ko ēst... pat tad, ja tie neesam mēs. Tā ir daļa no mūsu dzīves-formas. Un - es atlieku tematu pārdomām un arī turpinājumam uz vēlāku.]

Mamma, kas strādā mājās...

Reizēm, lai kļūtu par ko vairāk, reizēm, lai īstenotu sevi, reizēm, vienkārši lai izdzīvotu - mammas paralēli tam, ka audzina savus mazos, pārvērš daļu savas mājas un ikdienas kaut kam līdzīgam darba birojā. Un - līdz ar to iesaistīti tā vai citādi kļūst visi ģimenē. Jo, gribi vai nē, katrā diennaktī ir tieši un tikai 24 stundas. 

Būt par mammu, kura strādā mājās - ko tas nozīmē? 

Pirmkārt, augstas pašorganizācijas spējas, jo izdarāmie darbi (teiksim - nedēļai) jāiekārto kaut kā starp visu citu, kas ietilpst ikdienas raizēs un rūpēs, sākot ar to, ka bērni ceļas noteiktā laikā, kam seko ikrīta 'rise and shine, and find your clothes', brokastis un pirmā dienas cēliena nodarbes izgudrošana. Vienu rītu tā būs agrāka pastaiga, citu - spēles ar plastilīnu. [Vispār man šķiet, ka tieši rīta puse ir piemērotāka kādām radoši izglītojošām mājas aktivitātēm.] Paralēli minētajam ir vēl tā sauktie neredzamie mājas darbi - sākot ar trauku mazgāšanu un beidzot ar drēbju gludināšanu. Pusdienlaiks prasa pusdienas, launags pienāk nemanot un pirms vakariņām nereti sanāk pastaiga līdz tuvējam veikalam pēc kāda pēkšņi iztrūkstoša ingredienta. Protams, ja vien organizācijas līmenis nav tik augsts, ka viss aprēķināts līdz pēdējam sīkumam un ledusskapī tiek ievērots princips dubults neplīst [bet, būsim godīgi, ne tuvu ne visiem tas ir finansiāli iespējams]. Kaut kur visam pa vidu - došanās svaigā gaisā, diendusa, podiņmācība, nodarbības, ja tādas mazie jau apmeklē, mazie kašķi par rotaļlietām, parādi/pastāsti brīži un tam līdzīgi. Pilna diena, vai ne? Lūk - tam vēl vajag pievienot laiku epasta vēstulēm un laiku savai peļņas nodarbei, lai kas tā būtu - dārzeņu audzēšana, grāmatvedība, izšūšana vai žurnālistika. 

Otrkārt, disciplīna - jo katra mamma zina, ka laiks jāsadala tā, lai mazie un darbs viens otru gala rezultātā nepastumtu malā. Disciplīna šajā gadījumā ir ievērot darbam paredzētās stundas (piemēram, celšanās 4:00 no rīta), lai nekas nepaliktu novārtā no tā, kas rada un nosaka mājas vides komfortu. Un, kas jau daudz svarīgāk - lai novārtā nepaliktu ne bērnu vajadzības, ne bērni paši - no 'mammu es gribu tēju' līdz apskāvienam un sarunai par jebkuru bērnam aktuālu jautājumu. Tāpat - darbam ir termiņi. Laiks nestāv uz vietas, lai arī ne tik pārspīlēti, ka neko nevaram pārcelt vai atlikt uz nākamo dienu, bet tomēr...

Treškārt, mammai, kura strādā mājās, noteikti laiks jāsadala tā, lai kāds brīdis nedēļas skrējienā 100 % būtu veltīts tikai bērniem, bet kāds tikai sev. Piemēram, kino vakars piektdienās - animācija līdz gulēt iešanai, bet pēc bērnu iemigšanas - pēc savas izvēles. Tādas un līdzīgas lietas ir arī pārgājieni, pikniki, mazo pavāru pēcpusdienas... un jebkas, kur galvenajā lomā ir pavadītā laika kvalitāte. Iedomājieties, ka katru nedēļu jūs atrastu divas stundas pastaigai gar jūru, mājas spa vai gleznošanai... Mamma, kura jūtas īstenojusi sevi arī kā personība, daudz labāk jūtas un rīkojas arī kā mamma.

Vairs neizklausās tik neiespējami. vai ne? Un - tomēr - laiku pa laikam vienalga ir tādi brīži, kad nākas aizdomāties par to, cik augsta ir bērnu ikdienas kvalitāte. Un tad tādā vai citādā formā izskan jautājums - cik laba mamma es esmu? Tā pamatā ir gan priekšstati par to, kādai tad ir jābūt bērna ikdienai, gan pieredze ar realitātes un plānotā nesakritību. Laikam jau tas ir dziļi individuāls jautājums, bet man šķiet, ka te svarīgākais ir nevis vienmēr īstenot plānu, bet vienmēr zināt prioritātes.

Bet es gribu pajautāt arī citām mammām, jo man šķiet, ka tā būtu ļoti noderīga un iedvesmojoša pieredze gan man, gan citiem... un man jau ir padomā pirmā kandidāte uz interviju :) Šoreiz laikam jānoslēdz ar 'to be continued'.

Plāns vai ne-plāns?

Ir tādas dienas, kad šķiet, ka pilnīgi nekas nenotiek pēc plāna. Rīts sākas par pusstundu vēlāk pateicoties tām tik pazīstamajām 'vēl tikai piecām minūtēm', pie brokastīm noteikti izlīst tēja (vismaz divreiz), bērnu zeķes nekādi nav salasāmas pa pāriem, kad vajag doties ārā... un tad, tieši aiz dzīvojamās mājas korpusa durvīm atskan "čurāt, čurāt, es gribu čurāt".

Ir tādas dienas, kad stundas sakritušas kaut kādā mistiskā čupā, no kuras, kā no loterijas kastes, laiku pa laikam skatoties pulkstenī, izvelc savu biļeti. Uz vienas rakstīts 10:28. Uz nākamās 15:40.

Ir tādas dienas, kad rakstu pasūtījuma rakstus un neviens vārds nelīp pie otra, kā reizēm mīkla, kurā tad miltu par daudz, tad cukura par maz...

Ir tādas dienas, kad sērkociņi nolūzt, makaroni pārvārās un mērcei ir par daudz sāls. Dienas, kad klienti nav apmaksājuši rēķinus, bet apmaksājamie jau saņemti. Dienas, kad bērni, šķiet strīdas pat par mantām, kuras ir dubultā - katram pa savai...

Ir tādas dienas, kad es jautāju sev par perspektīvu rītdienai un kad šķiet, ka neviens iespējamais plāns nedarbosies un, uz brīdi, lai varbūt arī īsu - ka mērķi ir tikai nesasniedzamas abstrakcijas...

Ir dienas, kad es to piemirstu, bet man vajadzētu brīdī, kurā man bijis kādu iemeslu dēļ jāapstājas, pavērties apkārt... piemēram, ieklausīties bērnu smieklos... jo iespējams, ka tad, kad nevaram mainīt neko citu, mūsu uzdevums ir paskatīties no malas, vai nevaram mainīt sevi...

Ir dienas, kad jāsaprot fakts, ka reizēm es nenovērtēju to, kas man ir tieši tagad un šobrīd... un ka ne plāna esamība, ne trūkums neizšķir manas dzīves kvalitāti, to izšķir mana attieksme, kas var ietekmēt gan plāna izdošanos, gan cita plāna izvēli, gan atteikšanos no plāna...