Reizēm, lai kļūtu par ko vairāk, reizēm, lai īstenotu sevi, reizēm, vienkārši lai izdzīvotu - mammas paralēli tam, ka audzina savus mazos, pārvērš daļu savas mājas un ikdienas kaut kam līdzīgam darba birojā. Un - līdz ar to iesaistīti tā vai citādi kļūst visi ģimenē. Jo, gribi vai nē, katrā diennaktī ir tieši un tikai 24 stundas.
Būt par mammu, kura strādā mājās - ko tas nozīmē?
Pirmkārt, augstas pašorganizācijas spējas, jo izdarāmie darbi (teiksim - nedēļai) jāiekārto kaut kā starp visu citu, kas ietilpst ikdienas raizēs un rūpēs, sākot ar to, ka bērni ceļas noteiktā laikā, kam seko ikrīta 'rise and shine, and find your clothes', brokastis un pirmā dienas cēliena nodarbes izgudrošana. Vienu rītu tā būs agrāka pastaiga, citu - spēles ar plastilīnu. [Vispār man šķiet, ka tieši rīta puse ir piemērotāka kādām radoši izglītojošām mājas aktivitātēm.] Paralēli minētajam ir vēl tā sauktie neredzamie mājas darbi - sākot ar trauku mazgāšanu un beidzot ar drēbju gludināšanu. Pusdienlaiks prasa pusdienas, launags pienāk nemanot un pirms vakariņām nereti sanāk pastaiga līdz tuvējam veikalam pēc kāda pēkšņi iztrūkstoša ingredienta. Protams, ja vien organizācijas līmenis nav tik augsts, ka viss aprēķināts līdz pēdējam sīkumam un ledusskapī tiek ievērots princips dubults neplīst [bet, būsim godīgi, ne tuvu ne visiem tas ir finansiāli iespējams]. Kaut kur visam pa vidu - došanās svaigā gaisā, diendusa, podiņmācība, nodarbības, ja tādas mazie jau apmeklē, mazie kašķi par rotaļlietām, parādi/pastāsti brīži un tam līdzīgi. Pilna diena, vai ne? Lūk - tam vēl vajag pievienot laiku epasta vēstulēm un laiku savai peļņas nodarbei, lai kas tā būtu - dārzeņu audzēšana, grāmatvedība, izšūšana vai žurnālistika.
Otrkārt, disciplīna - jo katra mamma zina, ka laiks jāsadala tā, lai mazie un darbs viens otru gala rezultātā nepastumtu malā. Disciplīna šajā gadījumā ir ievērot darbam paredzētās stundas (piemēram, celšanās 4:00 no rīta), lai nekas nepaliktu novārtā no tā, kas rada un nosaka mājas vides komfortu. Un, kas jau daudz svarīgāk - lai novārtā nepaliktu ne bērnu vajadzības, ne bērni paši - no 'mammu es gribu tēju' līdz apskāvienam un sarunai par jebkuru bērnam aktuālu jautājumu. Tāpat - darbam ir termiņi. Laiks nestāv uz vietas, lai arī ne tik pārspīlēti, ka neko nevaram pārcelt vai atlikt uz nākamo dienu, bet tomēr...
Treškārt, mammai, kura strādā mājās, noteikti laiks jāsadala tā, lai kāds brīdis nedēļas skrējienā 100 % būtu veltīts tikai bērniem, bet kāds tikai sev. Piemēram, kino vakars piektdienās - animācija līdz gulēt iešanai, bet pēc bērnu iemigšanas - pēc savas izvēles. Tādas un līdzīgas lietas ir arī pārgājieni, pikniki, mazo pavāru pēcpusdienas... un jebkas, kur galvenajā lomā ir pavadītā laika kvalitāte. Iedomājieties, ka katru nedēļu jūs atrastu divas stundas pastaigai gar jūru, mājas spa vai gleznošanai... Mamma, kura jūtas īstenojusi sevi arī kā personība, daudz labāk jūtas un rīkojas arī kā mamma.
Vairs neizklausās tik neiespējami. vai ne? Un - tomēr - laiku pa laikam vienalga ir tādi brīži, kad nākas aizdomāties par to, cik augsta ir bērnu ikdienas kvalitāte. Un tad tādā vai citādā formā izskan jautājums - cik laba mamma es esmu? Tā pamatā ir gan priekšstati par to, kādai tad ir jābūt bērna ikdienai, gan pieredze ar realitātes un plānotā nesakritību. Laikam jau tas ir dziļi individuāls jautājums, bet man šķiet, ka te svarīgākais ir nevis vienmēr īstenot plānu, bet vienmēr zināt prioritātes.
Bet es gribu pajautāt arī citām mammām, jo man šķiet, ka tā būtu ļoti noderīga un iedvesmojoša pieredze gan man, gan citiem... un man jau ir padomā pirmā kandidāte uz interviju :) Šoreiz laikam jānoslēdz ar 'to be continued'.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru