Pursuit of happiness

Precīzs filmas nosaukums: The Pursuit of Happyness [labu brīdi domāju, vai tā ir divu nāciju dažādā angļu valoda vai slēptā jēga lingvistikas formā...]

Nosaukums latviski: Tiesības uz laimi

Gads: 2006

Ilgums: 1:57

Vecums: domāju, ka vecuma ierobežojuma nav, katrs filmā redzēs ko savu, bet, ja raizējaties par līdzpārdzīvojumu, tad, manuprāt, lieki, jo pilnvērtīgai personības attīstībai ir vajadzīgas arī skumjas un līdz-sāpoša sirsniņa...

IMDB reitings: 7.8 [no 10]

Pēc šīs filmas noskatīšanās manas pirmās sajūtas bija nomāktība. Nomāktība kā neverbalizēta sajūta, ka tāda situācija, līdzīga šai, ne tuvu nav viena viena. To ir daudz. Tās ir nesaskaitāmas. Bet - tādi stāsti, kā šis, gan ir retums. Un - savā ziņā - es uzdevu jautājumu pati sev - vai es to varu? Pārkāpt pāri sev, iziet cauri esošajam, neatmest savu sapni, nepadoties, saņemties vairāk, kā citi, pat ja desmiti kopā ņemti? Vai es arī varu attaisnot savu iespēju būt cilvēkam.. ?

Bet nomāktību diezgan ātri aizēno APBRĪNA [stāsts veidots pēc patiesiem notikumiem]. Patiesa, nedalīta un tikpat neverbalizējama, kā pirmējās izjūtas. Un labu brīdi pēc šīs filmas noskatīšanās es atmetu malā pārējo kino sarakstu, jo zinu, ka nezinātu, ko tagad uzreiz vēl gribētu noskatīties. Tas gan nav tāds iekšējs klusums un sajūta, ka vispār pasaulē nav vairs nekā, ko es gribētu skatīties, kā pēc filmas Kristus ciešanas kino seansa (kādu laiku tas bija arī ārējs klusums, bet Rīgas pilnajās ielās un sabiedriskajā transportā ir tikpat viegli klusēt, kā uz vientuļa meža ceļa...). Tas nav ziņu un norišu klusums, tā nav apstāšanās, bet - klusums ir gan.

Tagad, kad rakstu par šo filmu, es nevilšus aizdomājos par to, kas ir laime? Viennozīmīgi var teikt, ka filma nesniedz šo atbildi un tas arī nav tās uzdevums (tāpat, kā tā nav paraugs, kā tieši vajag, nav gatava recepte). Drīzāk tā parāda, ka laime ir kas tāds, uz ko mēs katrs skatāmies caur savu dziļi individuālo prizmu. Un - tā, kā fenomens, savā saturā neko nezaudē un neko neiegūst atkarībā no šīs prizmas (neviena laime nav vērtīgāka vai īstāka par kāda cita laimi). Bet ir svarīgi, ka laime ir kaut kas aktuāls - tieši šajā brīdī mēs katrs varam sniegt atbildi uz jautājumu - esmu laimīgs, vai tomēr ne. Tieši šajā brīdī mēs varam sākt pēc tās tiekties...

Es gan arī atgriežos pie tā, ka laime ir apziņas kvalitāte - tādā nozīmē, ka laime kā sajūta tajā tiek fiksēta. Un tad es tikpat neviļus jautāju sev - vai es esmu laimīga. Pavisam nesen es uz šo jautājumu atbildēju, sakot, ka manai laimei ir iztrūkstošas daļas, bet šodien... šodien es saku - jā. Nevis tāpēc, ka man būtu viss, ko var sasniegt, vai viss, pēc kā ilgojos (ņemot vērā, ka ilgas var būt arī maldīgs fenomens vai katrā ziņā ne vienādojams ar nepieciešamību, vai vismaz... ilgas var būt patiesas, bet var tikt kategorizētas neadekvātā formā). Bet tāpēc, ka man ir šodiena un mana šodiena ir rītdienas perspektīva. Tāpēc, ka man ir iekšēja sajūta, ka Dievam ir plāns man - nodoms, kāpēc es tāda, kā esmu, esmu te, šobrīd. Tāpēc, ka apkārtējās sabiedrības domu zīmogi, ko varētu iedalīt kategorijā 'vientuļā māte - nu, labākajā gadījumā viņa kaut kā tiks galā', nav manas robežas un nav mana īstenība. Tās ir tikai domas. Kā mākoņi, kas slīd pāri galvai...

Ja par filmu, kā mēdz runāt par filmām, tad, protams, atzīmēšanas vērts ir fakts, ka galvenajā lomā ir Vils Smits. Nešaubīgi, viens no labākajiem savas paaudzes un aktieriem vispār. Bet - te man jāpaliek pie tā, ka tas tomēr ir subjektīvais viedoklis.