Viss ir brīnums. Reizēm uz to ir ārkārtīgi grūti tā paskatīties. Bet tas lielā mērā ir tāpēc, ka mēs (un es tostarp) skatāmies uz to, kā mums nav, bet reti uz to, kas mums ticis dots. Bet - šodien man daudz jādomā par to, cik īstenībā reizēm tas var būt GRŪTI.
Īpaši tad, ja mums jāšķiras no kāda sev tuva cilvēka. Es atceros, ka man vajadzēja ļoti ilgu laiku, lai uz notikušo paskatītos, vērtējot man dāvināto iespēju pavadīt laiku kopā, kad nomira mana vecmāmiņa. Es nemaz neteikšu, ka vispār nespēju aptveramajā fokusā ne saprātīgi, ne emocionāli tikt līdzi tam, kas ir šķirties no kāda, ar kuru kopā pavadītais laiks bijis salīdzinoši īss... bet es ticu, ka tas bija piepildīts.
Šoreiz es to saku par Bellu, bet es esmu diezgan pārliecināta, ka laiks ir piepildīts pats par sevi - jautājums, vai mēs ieraugām to tā, atrodot tieši sev doto satikšanos īpašo vērtību, kas nav definējama vai salīdzināma [te teiktajam, protams ir atkāpes, bet pēc būtības].
Izsaku visdziļāko līdzjūtību Martas un Pētera Sproģu ģimenei - lai Dieva mīlestības gaisma ir Jūsu brīnums šajā brīdī... ziniet - Jūs esat brīnums daudziem. Jūsos redzamā gaisma...
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru