Vēstules ar smaržu..

Var teikt, ka tas bija sen. Es uz mazu brītiņu nevis nomāju šito zemi, bet strādāju Splendid Palace par reklāmas speciālistu. Un bija viens tāds gadījums, ko joprojām atceros ar smaidu [nu, labi, īstenībā es smejos - skaļi un skanīgi, lūdzu, esiet laipni un iedomājiet, kā] - zvanīja darba telefons, balss klausulē šķita ārkārtīgi pazīstama > tāpēc noturēju sarunas nopietnību par šķietamu, iemeslu par izdomātu un pašu zvanu par asprātīgu uzmanības pievēršanas veidu, kas, protams, tāds nebija. Kad sapratu savu kļūdīšanos, es uzrakstīju un foajē, telpā, ko varētu uzskatīt par kinoteātra info centru, atstāju atvainošanās vēstuli - kas gan drīzāk varētu tikt klasificēta kā telegramma pēc izskata un apjoma. Kolēģe teica, ka tās saņēmējs esot pārbaudījis, vai vēstules pielikumā nav izvēlēta kāda smarža.. 

Lūk, tāda ir viena no atmiņām, kas man saistās ar vēstulēm - īstām. Ar visādā veidā sajūtamajām. [Diez, vai kāds kādreiz ir pamēģinājis pagaršot vēstuli? Un - vai cilvēki mēdz sūtīt vēstules no ēdama materiāla? Vajadzēs atrast kādu upuri, kuram kaut ko tam līdzīgu nodarīt. Pasmaidu.] Bet - ja jau par to - es vispār diezgan daudz esmu rakstījusi un sūtījusi, slēpusi saņēmēja personīgajās lietās, darinājusi puzles un līmējusi pastmarkas. Un tajā ir kaut kas ĪPAŠS.

Man ir arī dažas vēstules, kuras vienkārši ir. Kādu dienu, kad pienāks sajūta, ka ir laiks, es tās nosūtīšu. Vai vismaz  - kāds cits to izdarīs manā vietā, ja vien tā vajadzēs būt.

Un tagad beidzot pie iemesla, kāpēc es par to visu domāju tieši īsi pirms rīta iestāšanās. Pārbaudot sociālo tīklu aktivitātes, es ievēroju kādu neparastu un uzreiz uzrunājošu lapu ar nosaukumu 80 vēstules. Un pamanīju es to tāpēc, ka FaceBook sienu rotāja sludinājumam ļoti līdzīgs paziņojums, ka interesenti šeitan [precīzāk - tur] var saņemt anonīmu vēstuļu sainīti apmaiņā pret pašsacerējumu. Un pirmais jautājums, protams, ir - kāpēc es par to agrāk neko nezināju? Jo - es tur ne reizes neesmu bijusi, bet gandrīz varu teikt, ka man tur viss patīk. Ja es būtu bagāta, nopirktu ideju un visu sabojātu [smejos].

Post scriptum.. Tā nav reklāma ar nolūku, lai gan ir pēc definīcijas. Bet - es nevarēju nepadalīties. Tas būtu kā redzēt rozā ziloni virs Brīvības pieminekļa un nepiebikstīt draugam, kurš stāv pret to ar muguru. Varētu jau.. bet negribu [smejos.. un > nav jau nav nemaz tāda nosacījuma, ka to vajag iedomāties].