Lāči

Ir trīs veidu lāči - brūni, balti un melnbalti. Un tad ir Vinnijs Pūks - Disney versijā viennozīmīgi dzeltens. Valkā kreklu un nodarbojas ar izmeklēšanu. Citās - atkarībā no ilustratoru un scenāristu gaumes. Bet - šoreiz par tiem pirmajiem trim.

Jau aptuveni divas nedēļas, dzīvnieku mācīšanās ir saistīta ar lāčiem. Zināmā mērā tas ir solis uz priekšu, jo iepriekš neiedziļinājāmies tālāk par vispārinājumu, piemēram, vāvere ir vāvere, punkts. Lai arī tā īsti nav.

Sākam ar to, ka lāči bieži ir reklāmu, animāciju un rotaļlietu motīvs, bet īstenībā tie var būt cilvēkam bīstami. Tieši lāču popularitāte ir viens no iemesliem, kas nodrošina to, ka sarunas par lāčiem var ilgi un gari turpināt. Jau pieminētais Vinnijs Pūks nebūt nav vienīgā versija. Atcerieties lāci Jogiju? Salīdzinoši nesen uzņemta arī pilnmetrāžas filma, bet jau pēc treilera noskatīšanās ir skaidrs, ka tajā ievērotas labākās Disney 'es sasitos un man nekas nekait' tradīcijas, kas nozīmē, ka mazākiem bērniem šis un tas jāpaskaidro. (Filmu vēl neesam skatījušies, ne atsevisķi, ne kopā.)


No populāro animācijas pilnmetrāžu listes par un ap lāčiem var minēt vēl šo un to. Piemēram, Brother Bear (divas daļas, pirms skatīties, jāzina, vai un kā paskaidrosiet cilvēka pārtapšanu dzīvniekā un vēl citas nianses) un Open Season (trīs daļas) - savā ziņā ikdienišķāka, bet vairāk piemērota lielākiem bērniem, sākot ar to, ka tajā liela nozīme ir izvērstiem dialogiem.

Top izvēle pie mācīšanās nedēļu kopsavilkumu šoreiz nav animācija. Arctic Tale mūs savaldzināja pilnībā, 3 un 5 gadu vecumam izrādoties saistoša visas filmas garumā, lai arī pārstāv dokumentālo žanru. Tagad mēs noteikti apsveram, vai noskatīties arī šo:



Atgriežoties pie īstiem lāčiem, lūk, arī daži lāču fakti:

> brūnie lāči dzīvo salīdzinoši visplašākajās teritorijās, pārtiek galvenokārt no ogām un augiem, reizēm papildinot ēdienkarti ar zivīm vai dzīvnieku gaļu; paceļas kājās ziņkāres vadīti, lai labāk saskatītu interešu objektu; izrādās, ka par grizlijiem zinātnieki strīdas - ir tie paši brūnie vai tomēr atsevišķa suga;

> polārlāči - mīļākais ēdiens - roņi, patīk vienatne, rudeņos iekārto sev migas sniega alās un tajās arī piedzimst mazuļi, parasti skaitā no viena līdz trim; viņiem ir tikai viens ienaidnieks - cilvēki;

> pandas - ēdelīgs lācis (laiski iekārtojies, ēdot pavada līdz 12 stundām diennaktī), par kuru sākotnēji bija doma, ka tas nemaz nav lācis, bet, teiksim tā, pāraudzis jenots :) tagad to grūti iedomāties, bet fakti ir un paliek fakti; galvenais barības avots - bambusu audzes; savvaļā dzīvo tikai aptuveni 1000 sugas pārstāvju (jā, pilnīgi pareizi - 1000).

Kartītes arī Pinterest :)

Stāstu stāstīšanas pēcpusdiena

Laikam, ko mēs pavadām kopā ar sev tuvajiem cilvēkiem, ir svarīga tā kvalitāte. Atmosfēra. Attieksme. Aizrautība. Tas, kā mēs kopā ar bērniem pavadām kopā laiku un darbojamies, dod viņiem ne tikai pamatu attiecībās ar mums, bet arī priekšstatus par to, kā iespējams pavadīt laiku kopā ar kādu citu vai citiem.

Šī pēcpusdiena pilnīgi negaidīti no mācīšanās par lašiem, atkārtošanas par indiāņiem un animācijas pilnmetrāžas, uzņem pēkšņu pagriezienu uz stāstu stāstīšanas spēli. Noteikumi nav jauni un nav sarežģīti. Viss, kas vajadzīgs: laiks, kartītes ar dažādiem attēliem, vēlme klausīties un iztēle. 

Kartīti ar attēlu spēlētājs neizvēlas pats. Ja kartītes ir taustāmas, tās var izvilkt no kaudzītes, neskatoties. Ja glabājas elektroniski kādā no datora vai interneta 'plauktiņiem', tad tās var skatīties pēc kārtas vai arī tās katram var izvēlēties spēles vadītājs. Lai ierosinātu bērnu sākt stāstu, pieaugušais var būt pirmais spēlētājs, īpaši, ja spēle bērnam nav zināma. Kad bērns pirmo reizi stāsta pats (vai kad viņam stāstījums nevedas), vēlams ierosināt iztēli, aicinot pavērot, kas attēlā redzams, kādas ir sajūtas/noskaņas, kas varētu būt noticis pirms tam? Spēlei iespējami dažādi līmeņi - atkarībā no tā, cik sarežgīts vai tieši otrādi vienkāršs ir attēls. Par ļoti daudzpusīgu kartīti būs vairāk stāstāmā, bet kartītē, kura ir lakoniska, bet izteiksmīga, vajadzēs vairāk izmantot asociācijas, ko rada attēlotā kustība, sajūtas, krāsas.

Spēlējot šo spēli mēs mācāmies klausīties, jo otra stāstā iejaukties nav ļauts. Mēs mācāmies arī vērot un raksturot, un vingrinām iztēli. Papildus tam - ši nodarbe ir jautra. Tā labi var noderēt arī kā tests, ja vēlaties sekot līdzi tam, cik daudz bērns ir iemācījies - t.i., novērtēt, cik plašs ir vārdu krājums, kā tiek lietoti apstākļa un īpašības vārdi vai to, kādā mērā bērns orientējas dzīves vidē, piemēram, dažādās norisēs dabā. Ja jums ir kartīte, kurā snieg, bērna stāsts var būt par ziemu, bet var būt arī par Ziemassvētku kartīti, kas pastkastītē nonāk kādā saulainā vasaras rītā. Svarīgi ir neliegt bērnam izvēlēties.

Līdzīgi - kartītes vai daļa no tām var ietvert arī momentus no populārām pasakām vai bērnu stāstiem. Tādā veidā, ja bērnam tie ir pazīstami, tiks attīstīta spēja asociēt un atpazīt konkrētus motīvus ārpus to konteksta.

Daniela pirmais stāsts bija par meiteni, kura ir noskumusi, jo jūtas viena. Viņa iet pa ielu. Viņa ir aizvērusi acis. Un viņa iztēlojas, ka viņai ir sunītis. Tāpēc viņa smaida. (Piebilde: mēs vakaros lasām stāstu par Brālīti un Karlsonu, kurš, kā visi labi atceras, dzīvo uz jumta.)

Savukārt, Gabriela pirmajā kartītē bija attēlota lapsa, kura brauc uz divriteņa. Stāsts bija par garu gājienu pa daudziem un dažādiem veikaliem, sākot ar to, ka arī pūcei bija vajadzīgs velosipēds. Pirmā lieta, ko viņš izdomāja, bija iepirkumu saraksts. Tajā bija kakao, olas, tomāti un vēl dažas pārtikas lietas. (Bērni piedalās iepirkumu saraksta sastādīšanā arī ikdienā.)

Mūsu risinājums kartītēm ir Pinterest mape, no kuras arī redzamie attēli :)

Daddy Pig doesn't want to do anything today

Es atceros savu sarunu ar Diānu Zandi par veģetatīvo distoniju. Viena no tām atziņām, kas toreiz tika minēta, runājot par pārslodzi, un kas ikdienā nemanāmi piemirstas, ir: mums visiem nepieciešamas dienas, kad darīt tieši NEKO. Bērniem arī. Arī, ja mēs visu laiku izjūtam vēlmi viņus organizēt, paredzot nodarbes vai nodarbības. 

Animācijas seriāls Peppa Pig ir paredzēts pirmsskolas vecuma bērniem. Tā galvenie varoņi ir cūciņu ģimene. Katrā no sērijām atspoguļots mazliet viņu ikdienas, aptverot dažāda spektra situācijas, kā tas parasti ir šādiem seriāliem raksturīgi. Viens gan - bērnu animācija bieži ir daudz precīzāka dažādu raksturu un rakursu attēlošanā, lai arī lakoniskāka (salīdzinājumā ar programmām, kuras mēdz rādīt ap četriem pēcpusdienā un vakaros, pēc ziņām). 

Lielās lietas sastāv no mazajām (piedodiet, noteikti atkārtojos). 

Sarežģītās no vienkāršajām. 

Vienīgais iemesls, kāpēc to reizēm ir tik grūti ieraudzīt, esam mēs paši. 

Ņemot mūs katru tikai pašu par sevi.

Animācija ir tieša, atklāta un rotaļīga - kādi mēdz būt bērni. Bet tā ir arī mazliet.. par daudz jauka. Ne bērniem. Bērniem varbūt tā nešķiet. Bet pieaugušajiem, kuri pieraduši pie tā, ka paldies par naudas atlikumu var šokēt kioska pārdevēju, ilgstoši skatīties šo animācijas seriālu varētu šķist, teiksim, neierasti.

Filmiņas veidotas tā, lai pakāpeniski nostiprinātu dažādas pirmsskolas vecuma posmā apgūstamas iemaņas. Piemēram, salīdzināt lielumus, noteikt atšķirības laika apstākļos un tam līdzīgi. Tostarp, tā attīsta sajūtu, ka tādas 'pelēkas' lietas kā dienaskārtība ir ļoti objektīvas un vajadzīgas un ka tā neliek darīt tikai mums - tā dara visi, jo tas ir vajadzīgi (apaut gumijas zābakus pirms lēkāšanas pa peļķēm varbūt arī nav pati nepieciešamākā lieta, ko iemācīties, bet iztīrīt zobus pirms gulētiešanas gan). 

Animācijas stāstiņi veidoti arī tam, lai nostiprinātu vecākos izpratni par lietām, kas bērnu skatījumā ir foršākais iespējamais laika pavadīšanas veids noteiktos apstākļos.

Peppa Pig ir arī vizuāli ļoti 'viegla'. Par vienu trešdaļu neprecīza formās un līnijās (pēc bērnu zīmējumu principa). Nepārsātināta. Tajā, kā labās vecmāmiņas pankūkās, viss ir pareizajās proprocijās (cukuram vienkārši ir jābūt drusku par daudz). Un tā ir laba - saturiskā un vizuālā ziņā - lai trenētu bērnu atmiņu un atstāstīšanas prasmes.

Un viennozīmīgi - Peppa Pig ir vērts paskatīties tāpēc, ka šī animācija atgādina par svarīgo, ko mēdzam aizmirst. Piemēram, to, ka mums visiem vajadzīgas dienas, kurās darīt NEKO.

Dāvanas un prieks, ko tāpat nevar nopirkt..

Tuvojas Ziemassvētki. Nevilšus sākam ievērot lietas, ko spējam ieraudzīt kā glīti iepakotas Ziemassvētku dāvanas. Bet, lai arī kāds nebūtu mūsu budžets, visderīgāk ir atcerēties, ka būtiskākās dāvanas ir tās, ko par naudu nopirkt nevar..

Šogad laikus top arī nu jau ikgadējais Mammas Dienas Grāmatas Ziemassvētku dāvanu ideju sarakstiņš. Nav adresēts Ziemassvētku vecītim Lapzemē. Un, kā ierasts, pa lielam tās ir bērniem domātās dāvanas. Tomēr šoreiz nedaudz ideju derēs arī dāvanām, ko varam veidot ar bērniem kopā kādam no tuvākajiem radiem un draugiem..

1. Svētku gaidīšanas un atnākšanas prieks - viss, kas saistīts ar gatavošanos, ar iespēju tajā piedalīties neatkarīgi no sasniegtā vecuma. Sākot ar telpu izrotāšanu (no kopīgas idejas līdz rotājumiem, kas var būt arī pašu gatavoti - bērniem, starp citu, patīk Pinterest :) , jo attēli spilgti ilustrē rotājuma gala rezultātu, bet to izkārtojums dod iespēju gūt vairāk iespaidu).

2. Pašu gatavoti našķi - piemēram, šokolādes konfektes, mājās ceptas piparkūkas, riekstu maisījums medū, siera cepumi.. Šī noteikti ir iespēja arī pavisam mazajiem izjust dāvināšanas saviļņojumu un prieku, jo, ja vien vecākiem ir gana pacietības, bērni ir lieliski gatavotāji.

3. Kopā pavadītais laiks - pasākumi, koncerti, radošās darbnīcas un pastaigas naksnīgā pilsētā. Šī ir dāvana, kas, vismaz pilsētniekiem, praktiski neko nemaksās - afišās (arī TE) atrodams diezgan svētku pasākumu, kur nav paredzēta ieejas maksa, bet pastaiga pilsētas centrā jāsaista galvenokārt ar transporta izmaksām un sabiedriskās tualetes apmeklējumu. Ja vien esat ar mieru mazajiem dot pietiekami laika un telpas izbrīnam, emocijas būs viena no visnenovērtējamākajām dāvanām gan viņiem, gan jums. 

Un nu vairāk par lietām :) Vadoties no mūsu vecuma amplitūdas (3-5 gadi) un interesēm..

4. Galda spēles - šī gada izvēle neapšaubāmi ir Skaiti ar lācēniem, dinamiska, vizuāli nepārsātināta, bet izteiksmīga un pievilcīga galda spēle, kas palīdz iemācīties skaitīt un mācīties dalīties.

5. Grāmatas - pirmā personīgā lielā ilustrētā enciklopēdija par dzīvniekiem (vai citu interesējošo jomu - no kuģiem un automašīnām līdz zvaigznēm un planētām).

6. Attīstošās koka rotaļlietas - mūsu izvēles: pulkstenis ar izņemamiem un ieliekamiem cipariem (dažādu formu un krāsu) un bīdāmiem rādītājiem un saliekamais koka auto vai vilciena trases modelis.

7. Mašīnas - labas kvalitātes miniatūrie mašīnu modelīši, kuriem, starp citu, mēdz būt norādīta arī oriģinālā auto marka.

8. Mūzikas instrumenti - bērnam pastāvīgi apgūstamie, piemēram, ksilafons vai marakasi.

9. Brokastu krūze - tas, protams, ir individuāli, bet mūsu mājās ir ļoti svarīgi, ka 'šī krūzīte ir mana krūzīte' :) Un - ja krūzīšu skaits uz cilvēku vēl nepārsniedz 2, tad personalizēta vai ar bērna iemīļoto tēlu rūpnieciski papildināta krūzīte komplektā ar kakao vai žāvētu ābolu tēju var būt lieliska izvēle.

10. DVD ar kādu no bērna iecienītajām animācijām - saudzīgi apejoties tā var būt salīdzinoši paliekoša vērtība un iesākums bērna personīgajā mājas kolekcijā.

Nē, maksima!

Virsrakstā nav neapzinātas kļūdas, pirms es sāku, es gribu piebilst. 

Iespējams, ka katram no mums ir savs darbības ritms. Ikdiena ir kā mehānisms, kas darbojas tā vai citādi. Varbūt lēnāk, varbūt ātrāk par 24 stundu rāmīti. Notiekošais iekļaujas kustību, skaņu, krāsu, garšu un citās kvalitātēs. 

Šis rudens ir tāds vētrains. It kā ir mierīgs vakars ar visu tam piederošo, tikai aiz loga vējš ieskrienas mazliet ātrāk. Bet īstenībā nav tā, ka mēs tam pievēršam īpašu vērību. Un tad.. tad pēkšņi iestājas tumsa. Un klusums.

Iepriekšējā bija sēru nedēļa, kurā klusumam, man šķiet, piederas turpināties. Bet, kad paiet sēru laiks, lai arī neviens nav izmērījis un nevar izmērīt, cik ilgi tās turpina būt par realitātes daļu, tad ir izvēle runāt vai ne. Īpaši tad, ja tieši vai netieši, bet katrs kā indivīds ir iesaistīts notikušajā, kas vienlaikus ir arī joprojām notiekošais.

Un runāšanai nav nepieciešamība būt tiesājošai. Nav ne jānosauc personvārdi, ne jāpieņem spriedumi, ja vien neesat atbilstošas instances daļa. Un nav nepieciešami tāpēc, ka tiesāšana nav vienīgais iespējamais reakcijas veids. Turklāt, mums kā sabiedrībai, man šķiet, ir aizmirsies, ka rīcība ir rīcība arī tad, ja tā attiecas galvenokārt uz mums pašiem (arī uz to, kas maināms sevī). 

Tas nenozīmē izlikties, ka notikušais nav noticis. Tas neprasa turpināt iepriekšējos rakstītos vai nerakstītos sadarbības nosacījumus (izejot no pozīcijas, ka sabiedrība ir balstīta uz sadarbību). Arī nenozīmē nogaidīt neizbēgamo (vai tā atkārtošanos). Tas nozīmē atļaut sev justies tā, kā jūtamies – arī ja esam vīlušies, sāpināti, dusmīgi, nepielaidīgi – un tas nozīmē dot sev laiku, un vēl – tas nozīmē godīgi palūkoties uz to, kāda ir tieši mūsu daļa notiekošajā, kā savstarpēji saistītu rīcību kopumā. Ne jau visiem tas prasa publiski atzīt vainu. Reizēm tas ir tieši tik vienkārši, kā mainīt ieradumu, veikala izvēlē vadīties pēc izdevīgākajiem atlaižu piedāvājumiem. 

Pateikt savu ‘nē’ tad, kad redzam un saprotam kā nepieņemamu, ka kāds mērķis tiek sasniegts par katru (nevis pašaizliedzīgi neskatoties uz) cenu, uzstādot to par visas eksistences maksimu.

Arī bez personvārdiem un nosaukumiem, ir jau skaidrs, ka nav runa tikai par elektrības pārrāvumu stipra vēja laikā. Tā ir tikai metafora. Metafora iztrūkstošas kārtības ietvertajai Zolitūdes traģēdijai, kur svarīgais tādā pavisam cilvēciskā kontekstā vispirms ir varēt just līdzi un atbalstīt, un tad parādīt savu iekšējo morālo stāju, pasakot nē aplamībai tajā veidā vai veidos, kā tas ir iespējams. 

Lai gan es neesmu pastāvīgs veikalu tīkla Maxima klients un man nebūs jāuzvar ieradums, es gribu apgalvot, ka atteikties no šo veikalu apmeklējuma nav tik milzīgs izaicinājums, kā varētu šķist (nav galējs, maksimāls attieksmes solis, kas prasītu nepieņemamus līdzekļus un/vai radītu nepieņemamas sekas). Pirmkārt, mums tomēr ir ļoti plaša izvēle starp dažādiem mazumtirgotājiem. Pat vidēja izmēra mazpilsētā ir aptuveni četri līdz pieci dažādi pārtikas un pamata sadzīves preču veikali. Un, lai nosauktu četrus, Maxima nemaz nav jāmin. Otrkārt, prakse rāda, ka daudz izdevīgāk var iepirkties plānojot ēdienkarti, nevis vadoties tikai pēc atlaidēm – jo gribi vai nē, bet produktus nākas kombinēt. Ja runa ir par atlaidēm pārtikas grupām, ko var iegādāties ilgākam laika periodam (rīsi, griķi, makaroni, piemēra pēc), tad joprojām ir pietiekami liela izvēle starp citu veikalu piedāvātajām akcijām. Ja ļoti gribas salīdzināt, tad neiet uz Maximu nav tas pats, kas riskēt ar dzīvību ejot uz barikādēm. Vai ne?

Protams, būtiskākais ir tas, ka dzīvē ir svarīgākas kategorijas par izdevīgu iepirkšanos. Un, jā, Maxima boikotētāji ir padomājuši par to, ka cilvēkiem šajā organizācijā šā brīža Latvijas ne visai izvēlēm bagātajā darba tirgū tomēr ir (kaut kā) apmaksātas darbavietas. Es pati esmu apsvērusi darba piedāvājumus Maxima administrācijā ierobežotas un tomēr nepieciešamas izvēles pieņemšanas apstākļos, par laimi, man nav paveicies tikt tālāk par iespējamību. Un es saprotu cilvēkus, kuri šo darbu ir pieņēmuši un ar to samierinājušies. Tāpēc jo apsveicamāka man šķiet uzņēmēju iniciatīva, kuri jau piedāvā darbu pašreizējiem Maxima darbiniekiem. Turklāt, ja mēs teorētiski iedomājamies situāciju, kurā Latvijā vairs nav Maximas, ir tikai loģiski, ka nišu aizpildīs citi – lielākam darba apjomam vai jaunam tirgus dalībniekam tā vai citādi vajadzēs arī darbiniekus.

Jā, ne jau Maxima ir vienīgais vainīgais vai Maximas attieksme ir vienīgā problēma. Bet princips jau ir tas pats. Mēs esam vispirms atbildīgi par to, ko darām mēs. Ja mēs redzam, ka kaut kas ir nepareizi un ignorējam šo apstākli ar atrunu, ka mūsu balss neko nemainīs, mēs esam par to atbildīgi. JO katra balss ir no svara. JO kopējo nekonsekvenci var mainīt katra mazā konkrētība. JO lielās lietas sastāv no mazajām, vienmēr.