Nē, maksima!

Virsrakstā nav neapzinātas kļūdas, pirms es sāku, es gribu piebilst. 

Iespējams, ka katram no mums ir savs darbības ritms. Ikdiena ir kā mehānisms, kas darbojas tā vai citādi. Varbūt lēnāk, varbūt ātrāk par 24 stundu rāmīti. Notiekošais iekļaujas kustību, skaņu, krāsu, garšu un citās kvalitātēs. 

Šis rudens ir tāds vētrains. It kā ir mierīgs vakars ar visu tam piederošo, tikai aiz loga vējš ieskrienas mazliet ātrāk. Bet īstenībā nav tā, ka mēs tam pievēršam īpašu vērību. Un tad.. tad pēkšņi iestājas tumsa. Un klusums.

Iepriekšējā bija sēru nedēļa, kurā klusumam, man šķiet, piederas turpināties. Bet, kad paiet sēru laiks, lai arī neviens nav izmērījis un nevar izmērīt, cik ilgi tās turpina būt par realitātes daļu, tad ir izvēle runāt vai ne. Īpaši tad, ja tieši vai netieši, bet katrs kā indivīds ir iesaistīts notikušajā, kas vienlaikus ir arī joprojām notiekošais.

Un runāšanai nav nepieciešamība būt tiesājošai. Nav ne jānosauc personvārdi, ne jāpieņem spriedumi, ja vien neesat atbilstošas instances daļa. Un nav nepieciešami tāpēc, ka tiesāšana nav vienīgais iespējamais reakcijas veids. Turklāt, mums kā sabiedrībai, man šķiet, ir aizmirsies, ka rīcība ir rīcība arī tad, ja tā attiecas galvenokārt uz mums pašiem (arī uz to, kas maināms sevī). 

Tas nenozīmē izlikties, ka notikušais nav noticis. Tas neprasa turpināt iepriekšējos rakstītos vai nerakstītos sadarbības nosacījumus (izejot no pozīcijas, ka sabiedrība ir balstīta uz sadarbību). Arī nenozīmē nogaidīt neizbēgamo (vai tā atkārtošanos). Tas nozīmē atļaut sev justies tā, kā jūtamies – arī ja esam vīlušies, sāpināti, dusmīgi, nepielaidīgi – un tas nozīmē dot sev laiku, un vēl – tas nozīmē godīgi palūkoties uz to, kāda ir tieši mūsu daļa notiekošajā, kā savstarpēji saistītu rīcību kopumā. Ne jau visiem tas prasa publiski atzīt vainu. Reizēm tas ir tieši tik vienkārši, kā mainīt ieradumu, veikala izvēlē vadīties pēc izdevīgākajiem atlaižu piedāvājumiem. 

Pateikt savu ‘nē’ tad, kad redzam un saprotam kā nepieņemamu, ka kāds mērķis tiek sasniegts par katru (nevis pašaizliedzīgi neskatoties uz) cenu, uzstādot to par visas eksistences maksimu.

Arī bez personvārdiem un nosaukumiem, ir jau skaidrs, ka nav runa tikai par elektrības pārrāvumu stipra vēja laikā. Tā ir tikai metafora. Metafora iztrūkstošas kārtības ietvertajai Zolitūdes traģēdijai, kur svarīgais tādā pavisam cilvēciskā kontekstā vispirms ir varēt just līdzi un atbalstīt, un tad parādīt savu iekšējo morālo stāju, pasakot nē aplamībai tajā veidā vai veidos, kā tas ir iespējams. 

Lai gan es neesmu pastāvīgs veikalu tīkla Maxima klients un man nebūs jāuzvar ieradums, es gribu apgalvot, ka atteikties no šo veikalu apmeklējuma nav tik milzīgs izaicinājums, kā varētu šķist (nav galējs, maksimāls attieksmes solis, kas prasītu nepieņemamus līdzekļus un/vai radītu nepieņemamas sekas). Pirmkārt, mums tomēr ir ļoti plaša izvēle starp dažādiem mazumtirgotājiem. Pat vidēja izmēra mazpilsētā ir aptuveni četri līdz pieci dažādi pārtikas un pamata sadzīves preču veikali. Un, lai nosauktu četrus, Maxima nemaz nav jāmin. Otrkārt, prakse rāda, ka daudz izdevīgāk var iepirkties plānojot ēdienkarti, nevis vadoties tikai pēc atlaidēm – jo gribi vai nē, bet produktus nākas kombinēt. Ja runa ir par atlaidēm pārtikas grupām, ko var iegādāties ilgākam laika periodam (rīsi, griķi, makaroni, piemēra pēc), tad joprojām ir pietiekami liela izvēle starp citu veikalu piedāvātajām akcijām. Ja ļoti gribas salīdzināt, tad neiet uz Maximu nav tas pats, kas riskēt ar dzīvību ejot uz barikādēm. Vai ne?

Protams, būtiskākais ir tas, ka dzīvē ir svarīgākas kategorijas par izdevīgu iepirkšanos. Un, jā, Maxima boikotētāji ir padomājuši par to, ka cilvēkiem šajā organizācijā šā brīža Latvijas ne visai izvēlēm bagātajā darba tirgū tomēr ir (kaut kā) apmaksātas darbavietas. Es pati esmu apsvērusi darba piedāvājumus Maxima administrācijā ierobežotas un tomēr nepieciešamas izvēles pieņemšanas apstākļos, par laimi, man nav paveicies tikt tālāk par iespējamību. Un es saprotu cilvēkus, kuri šo darbu ir pieņēmuši un ar to samierinājušies. Tāpēc jo apsveicamāka man šķiet uzņēmēju iniciatīva, kuri jau piedāvā darbu pašreizējiem Maxima darbiniekiem. Turklāt, ja mēs teorētiski iedomājamies situāciju, kurā Latvijā vairs nav Maximas, ir tikai loģiski, ka nišu aizpildīs citi – lielākam darba apjomam vai jaunam tirgus dalībniekam tā vai citādi vajadzēs arī darbiniekus.

Jā, ne jau Maxima ir vienīgais vainīgais vai Maximas attieksme ir vienīgā problēma. Bet princips jau ir tas pats. Mēs esam vispirms atbildīgi par to, ko darām mēs. Ja mēs redzam, ka kaut kas ir nepareizi un ignorējam šo apstākli ar atrunu, ka mūsu balss neko nemainīs, mēs esam par to atbildīgi. JO katra balss ir no svara. JO kopējo nekonsekvenci var mainīt katra mazā konkrētība. JO lielās lietas sastāv no mazajām, vienmēr.