Izrādās esmu mazliet mele...

Pavisam nesen, rakstot draugiem.lv dienasgrāmatā, atzīmēju, ka manā rakstošajā 'karjerā' dzejai ilgi nav bijis vietas, bet šodien atcerējos par bērnu dienasgrāmatām (tā kā esmu grafomāne, tad man abiem puikām ir piezīmju blociņi, kur pierakstītas interesantas atmiņas, šis tas no viņu ikdienas un svarīgās atzīmes par veselību), tajās ir daži dzejolīši, kas veltīti viņiem...
tā nu šodien man par sevi jāatzīst, ka esmu mele...
un nolēmu, ka nedaudz padalīšos...

dziedamais dzejolis Gabrielam, pie kura viņš bērnībā labi aizmiga, jeb Āfrikas dziesmiņa:

mēs ar saviem maziem ratiem
ceļojam uz Āfriku,
tundudu, tundu, tundudu, tundu, Āfriku,
braucam, braucam, braucam, braucam,
kalnus, lejas pārbraucam,
tundudu, tundu, tundudu, tundu, upes kuģojam.
kamēr mēs tā lēni braucam,
cieši, cieši aizmiegu,
tundudu, tundu, tundudu, tundu, aizmiegu...
pamostos un apkārt skatos -
resnas zebras visur skrien,
tundudu, tundu, tundudu, tundu, zebras skrien.
žirafes ar gariem kakliem
naski koku lapas plūc,
tundudu, tundu, tundudu, tundu, visas plūc,
krokodili platām astēm
upē ūdentiņu kuļ,
tundudu, tundu, tundudu, tundu, buļ, buļ, buļ,
ziloņi ar lielām ausīm
šurpu turpu vēdina,
tundudu, tundu, tundudu, tundu, vēdina,
lauva karalis ir džungļos,
viņš ar asti bungas bungo,
tundudu, tundu, tundudu, tundu, bum, bum, bum,
begemotu vecvectētis
dīķa malā sauļojas,
tundudu, tundu, tundudu, tundu, guļ un guļ,
visvisādi putni, zvēri
Āfrikā ir apkārt man,
tundudu, tundu, tundudu, tundu, labi gan...

Dziedamais dzejolis Danielam...

vēl skaidrāka kā avota ūdens,
tāda lai ir mana sirds,
Kungs, Tavā žēlastībā,
Tavās asinīs mazgāta...
vēl baltāka kā ziemeļos sniegs,
tāda lai ir mana sirds,
Kungs, Tavā žēlastībā,
Tavās asinīs mazgāta...

P.S. 'dziedamais' nozīmē, kas tos dungoju viņiem, bet melodijas visticamāk uzskatāmas par patapinātām.