Laime...

Pirmā asociācija, dzirdot vārdu laime, man ir ar kādu vācu romantisko filmu par recepti, kuras īpašā sastāvdaļa bija šķipsniņa laimes.

Otrā - es atceros, ka bērnībā reiz tētis mani naktī nesa pičpaunā uz mājām, mums pa ceļam bija noplīsis motocikls un mēs trijatā devāmies mājup, apkārt abās pusēs mežs un virs galvas skaidras, zvaigžņotas debesis...

Bet vispār man patīk doma, ka laime ir apziņas kvalitāte. 

Lai gan - ne tādā nozīmē, ka pirmā būtu limitējama uz otro, vai apgrieztā secībā...

Laime nav atkarīga no lietām, bet no mūsu skatījuma uz tām. Nav atkarīga no notikumiem, bet no mūsu vērtējuma. Nav kaut kas vispārējs, kāds šablons vai formula, bet ir katram sava... individuāla izjūta, kas atkarīga no iekšējā es.
Un apziņas kritērijs noteikti nav sajūta, ka esi nelaimīgs.