Par dzīves-formu jeb kā mēs to iegūstam

Šorīt bez ierastajām pūlēm mostos agri, varbūt tas ir lauku ritms, kas pats par sevi iegulst pieaugušu cilvēku iekšējā sajūtā par to, kad iestājas rīts. Varbūt mana cīņa ar sevi par pašdisciplīnu vēršas uz vēlamo rezultātu. T.i., vispār es esmu vienmēr bijusi savā ziņā izlaidīga [smejos] - vidusskolas laikā dzīvoju teju blakus skolai, bet regulāri kavēju 10 minūtes... bet es apņēmīgi gāju uz mēģinājumiem amatierteātrī, paguvu iesākt skolēnu rajona domi kopā ar dažiem citiem radošiem cilvēkiem un pabūt diezgan daudzās konferencēs. Tā kā laikam jau vienmēr ir bijusi runa par gribu/negribu... un te es domāju atkal par dzīves-formu. Par to pašu, par ko iesāku (vismaz aptuveni, kā apkārt ejot, kā Imanta Ziedoņa epifānijā par mājām...) ierakstā par lasītprieku un citiem priekiem.

Kā mēs to iegūstam? Dzīves-formu.

Protams, es uzreiz atzīmēšu, ka tā ir atkarīga arī no mūsu apzinātajām izvēlēm, bet - ir tomēr kāda daļa, ko mēs mantojam - ar nozīmi, ka aizgūstam pa lielākai daļai no saviem priekšgājējiem > vecākiem, vecvecākiem, krustvecākiem vai citiem cilvēkiem, kuri lielākā intensitātes pakāpē veido mūsu bērnības dzīves vidi, tajā piedaloties.

[Piemēram - es šorīt klausos savas vecmammas rīta sarunās un dzirdu sev tik tipisko 'nesen lasīju to un to, kaut kur netālu no gultas vēl jābūt' :) ... un es pat nenojaušu, kā tas nākas, bet tā tas ir...]

Kafija. Daudz cukura. Lauku gaiss... es atceros Platona Valsti un vēl dažus no viņa darbiem, kur ir runa par atcerēšanos - īpaši neiztirzājot šo jautājumu filosofijas vēstures kontekstā, galvenā doma ir, ka mūsu dvēselei jau piemīt noteiktas zināšanas, prasmes un spējas, ko mēs ar dažādu indikatoru starpniecību, piemēram, matemātisku vingrinājumu palīdzību, atceramies - sevī aktualizējam. Tad nu es domāju par to, ka daži cilvēki mēdz teikt, ka bērni izvēlas savus vecākus, Platons raksta tajā pat Valstī, ka dvēseles izvēlas savu nākamo dzīvi... un par to, ka mūsu tuvāko būtība mūsos aktualizē to, kas vēlāk kļūst par mums raksturīgo.

Tas ir problemātiski, jo man jādomā ne tikai par veiksmīgajiem piemēriem - par talantiem, par ikdienas darba darītājiem, kuri rada mūsu sabiedrības celtnes pamatu (kā būtu teicis Vilis Lācis), par super mammām, kuras apbrīnojamā kārtā paspēj visu un visur... man jādomā arī par pamestajiem, par ielu bērniem, par ģimenēm, kuras noteiktu apstākļu dēļ sauc par nelabvēlīgām...

[Nāciet klāt galdu! Maize, olas, tēja, ievārījums ar cepumiem... Jā, mūsu ģimenē ēdienreizes tiek cienītas. Un mums ir nepieņemama doma, ka vieni var ar ēdienu mētāties, kamēr citiem nekā nav ko ēst... pat tad, ja tie neesam mēs. Tā ir daļa no mūsu dzīves-formas. Un - es atlieku tematu pārdomām un arī turpinājumam uz vēlāku.]