Pārdomas par tiešo runu..

Vēl vakar es pati ierakstīju publiskos komentāros frāzi, kas apliecināja, ka uzskatu, ka Valsts prezidenta uzruna būs guvusi publisku ievērību, kļūstot par jaunu joku starptautiskajai sabiedrībai. Tomēr.. Pirms tam un arī tagad es pa daļai aizdomājos par to, vai tiešām ar brīdi, kad mēs konstatējam cilvēka reakcijā etiķetes pārkāpumu, viss arī ir pateikts?

No vienas puses, protams, tas ir rakstītu un nerakstītu normu pārkāpums. Sakāpinātu emocija agresīvs atrādījums. Bet – no otras, cienījamie žurnālisti (kopumā, ne par visiem un ne konkrēti par kādu cilvēku runājot, īpaši atzīmēšu, ka tas nav personiski attiecināts uz incidentā iesaistīto operatoru) arī bieži vien nonākuši tuvu jautājumiem par profesionālo ētiku un pat par profesionalitāti vispār. Un pat, ja katrā konkrētā gadījumā tam nav tieša pamata, tas tomēr paliek kā sabiedrības, tā indivīda pieredzē un veido konkrētas sekas. Piemēram, neadekvātu reakciju, ko rosinājis apzināts vai neapzināts pieņēmums (paredzējums) par iespējamo turpmāko rīcību, kā pamatā ir šī jau minētā iepriekšējā pieredze. Tautas valodā runājot (un tas attiecas uz visām iesaistītajām pusēm) – katrs ēd to putru, ko pats vārījis. Un – pirms apvainojaties kāds – es jau arī pa daļai esmu no jūsu, žurnālistu, loka. Tā nu pie reizes pārdomāju arī savu pieredzi, izvērtējot, ko varētu aizrādīt pati sev. Jo – neskatoties uz to, cik daudz katrs no mums arī necenstos, mūsu rezultāts ne vienmēr ir izcils/tas labākais/vēlamais. Reizēm tas ir naivs aizrautīgums, reizēm nepietiekama pieredze, reizēm personības raksturiezīmes (neizķidāsim, dalot pozitīvajās un negatīvajās vai atzītajās un tajās, kas tādas nav, jo visiem piemīt abas vai, pareizāk sakot, visas iezīmes var tikt vērtētas gan tā, gan otrādi).

Turklāt – ja mēs par to reiz domājam – varbūt nepietiekami novērtēts ir tas, ko reizēm nicīgi, bet citviet slavinoši saucam par latviskumu. T.i. – latvieši lielākā mērā ir vērsti uz sevis pierādīšanu vai nepierādīšanu tieši ar darbiem, nevis ar vārdiem (te gan var atkal diskutēt, ja vien vēlas, vai vārdi arī savā ziņā nav uzskatāmi par darbiem). Necitēšu tautas dainas, gan jau katra apziņā tāpat uzplaiksnīs kāds atbilstošs piemērs. Un – pats par sevi tas nav nedz kas pozitīvs, nedz negatīvs, bet gluži tāpat, kā iepriekš pieminētās personības iezīmes, var tikt pavērsts gan vienādi, gan otrādi. Bet – var teikt, ka zināmā mērā visi vēl neesam iekāpuši Eiropas saskarsmes kultūras (vai tā, ko šādi dēvē) ancukā.

Kopsavelkot – es personīgi nesaskatu šajā konkrētajā reakcijā kaut ko ārkārtīgi nosodāmu, jo tajā ir liels cilvēciskuma faktors (skatos no bērnu vecāku pozīcijām). Bet arī vispārēji – šis notikums ir vienkāršs fakts, kas liecina katram par kaut ko savu. Un līdz ar to – atgriezīšos trešo reizi pie tā paša viedokļa – pats par sevi ‘kaut kas’ nav nedz pozitīvs, nedz negatīvs (vai vismaz – nav tikai viens no tiem), bet var tikt pavērsts gan vienādi, gan otrādi. Lielākā mērā, ja runa ir par ilgtermiņu.