Vēl vakar es pati ierakstīju publiskos komentāros frāzi, kas apliecināja, ka uzskatu, ka Valsts prezidenta uzruna būs
guvusi publisku ievērību, kļūstot par jaunu joku starptautiskajai sabiedrībai.
Tomēr.. Pirms tam un arī tagad es pa daļai aizdomājos par to, vai tiešām ar
brīdi, kad mēs konstatējam cilvēka reakcijā etiķetes pārkāpumu, viss arī ir
pateikts?
No vienas puses, protams, tas ir
rakstītu un nerakstītu normu pārkāpums. Sakāpinātu emocija agresīvs
atrādījums. Bet – no otras, cienījamie žurnālisti (kopumā, ne par visiem un ne
konkrēti par kādu cilvēku runājot, īpaši atzīmēšu, ka tas nav personiski
attiecināts uz incidentā iesaistīto operatoru) arī bieži vien nonākuši tuvu
jautājumiem par profesionālo ētiku un pat par profesionalitāti vispār. Un pat,
ja katrā konkrētā gadījumā tam nav tieša pamata, tas tomēr paliek kā
sabiedrības, tā indivīda pieredzē un veido konkrētas sekas. Piemēram,
neadekvātu reakciju, ko rosinājis apzināts vai neapzināts pieņēmums
(paredzējums) par iespējamo turpmāko rīcību, kā pamatā ir šī jau minētā
iepriekšējā pieredze. Tautas valodā runājot (un tas attiecas uz visām
iesaistītajām pusēm) – katrs ēd to putru, ko pats vārījis. Un – pirms
apvainojaties kāds – es jau arī pa daļai esmu no jūsu, žurnālistu, loka. Tā nu
pie reizes pārdomāju arī savu pieredzi, izvērtējot, ko varētu aizrādīt pati
sev. Jo – neskatoties uz to, cik daudz katrs no mums arī necenstos, mūsu
rezultāts ne vienmēr ir izcils/tas labākais/vēlamais. Reizēm tas ir naivs
aizrautīgums, reizēm nepietiekama pieredze, reizēm personības raksturiezīmes
(neizķidāsim, dalot pozitīvajās un negatīvajās vai atzītajās un tajās, kas
tādas nav, jo visiem piemīt abas vai, pareizāk sakot, visas iezīmes var tikt
vērtētas gan tā, gan otrādi).
Turklāt – ja mēs par to reiz
domājam – varbūt nepietiekami novērtēts ir tas, ko reizēm nicīgi, bet citviet
slavinoši saucam par latviskumu. T.i. – latvieši lielākā mērā ir vērsti uz
sevis pierādīšanu vai nepierādīšanu tieši ar darbiem, nevis ar vārdiem (te gan
var atkal diskutēt, ja vien vēlas, vai vārdi arī savā ziņā nav uzskatāmi par
darbiem). Necitēšu tautas dainas, gan jau katra apziņā tāpat uzplaiksnīs kāds
atbilstošs piemērs. Un – pats par sevi tas nav nedz kas pozitīvs, nedz
negatīvs, bet gluži tāpat, kā iepriekš pieminētās personības iezīmes, var tikt
pavērsts gan vienādi, gan otrādi. Bet – var teikt, ka zināmā mērā visi vēl
neesam iekāpuši Eiropas saskarsmes kultūras (vai tā, ko šādi dēvē) ancukā.
Kopsavelkot – es personīgi nesaskatu
šajā konkrētajā reakcijā kaut ko ārkārtīgi nosodāmu, jo tajā ir liels
cilvēciskuma faktors (skatos no bērnu vecāku pozīcijām). Bet arī vispārēji –
šis notikums ir vienkāršs fakts, kas liecina katram par kaut ko savu. Un līdz
ar to – atgriezīšos trešo reizi pie tā paša viedokļa – pats par sevi ‘kaut kas’
nav nedz pozitīvs, nedz negatīvs (vai vismaz – nav tikai viens no tiem), bet
var tikt pavērsts gan vienādi, gan otrādi. Lielākā mērā, ja runa ir par
ilgtermiņu.
Jebkura rīcība un situācija ir tikai laba vai slikta, neatkarīgi no mūsu motīviem, nodomiem utt.. Mūsu valstij nevajag atbilst Eiropas standartiem, bet gan tiem standartiem un likumiem, kuri ļautu gan žurnālistiem, gan prezidentiem vienam otru cienīt.