Bērnu reakcijas laiks mēdz būt atkarīgs no tā, kādu nozīmi viņi piešķir situācijai. Ja viņiem liekas, ka paņemt vabolīti ir būtiskāk par jūsu apstāties, viņi ļoti iespējams mēģinās vispirms paņemt vabolīti.. Jo - 'es taču apstāties varu arī pēc tam'. Un tas nemaz nav tik nesaprotami, ja palūkojamies uz to no citas puses.. > 'var taču šodien pasūtīt picu nevis gatavot mājās', 'var sākt regulāri vingrot rīt', 'var.. atlikt.. uz vēlāku' un gandrīz jebko var ievietot daudzpunktu vietā.
Tāpēc bērnam ir svarīgi zināt, ka jāapstājas noteiktu iemeslu dēļ. Un - viens no variantiem, kā var nostiprināt izpratni par apstāšanās jēgu, ir spēle. Pavisam vienkārša un pavisam pazīstama. Vismaz es to no savas bērnības atceros ļoti labi.
Lūk, noteikumi > spēles vadītājs stāv ar muguru pret pārējiem laukuma vai istabas vienā pusē un laiku pa laikam uzmana spēlētājus atskatoties, pārējo uzdevums ir pietuvoties vadītājam. Ja kādam tas izdodas, spēles vadītājs mainās un citi spēles dalībnieki atgriežas sākuma pozīcijā. Svarīgi ir apstāties brīdī, kad spēles vadītājs vai laukuma uzraugs pagriežas. Lai spēle būtu bērniem interesantāka, vēlams to apaudzēt ar kādu stāstu. Nu, piemēram, spēles vadītājs attēlo aitu ganu (ja mājās ir suņuka maska - ideāli), bet dalībnieki aitiņas, kuras vēlas izsprukt no ganībām.
Cita apstāšanās uzdevuma spēle: jums vajadzēs krāsainas lapas vai avīzes, kā arī iespēju atskaņot mūziku. Kamēr skan mūzika visi var dejot apkārt, bet mūzikai apstājoties katram jānokļūst uz kādas no lapām. Mazliet sarežģītāks uzdevums un mazliet vairāk prasmes tiks apgūtas, ja lapas spēlē ir mazākā skaitā kā dalībnieki. Tad bērniem jāmācās dalīties un sadarboties, palīdzot otram noturēties uz lapas, kamēr ir klusuma pauze.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru