Autore: Lizija Harisone
Izdevējs: White Book
Gads: 2013
Lappušu skaits: 256 lpp.
Aptuvenā cena: no 5.77 Ls
Video. Lelles. Krāsojamās lapas. Spēles. Mūzika. Un jā - šī atslēgas vārdu virkne attiecas uz augstāk minēto grāmatu. Turklāt - vismaz divās nozīmēs..
Pirmā no tām, protams, ir tiešā nozīmē - par un ap grāmatas sižetu izveidots plašs klāsts saistīto 'izklaižu' jeb fan stuff. Mūsdienu mārketinga pieeju plānošanas kontekstā jāpieņem, ka viennozīmīgi nav iespējams pateikt, kas veido kā popularitāti vairāk. Tas atsauc atmiņā, ka mēs skolā dalījāmies ar tādām visai pieticīgām izklaidēm, kā āķīgie jautājumi. Nu, ne tikai par to, ko dara zilonis ledusskapī.. arī par to, kas bija pirmais - vista vai ola.. Pēdējais ļoti labi raksturo jebkurus mēģinājumus izšķirt grāmatu no visām citām monstru lietām.
Otrā nozīme ir tā, ka visas šīs lietas pastiprina grāmatas pamatā esošo domu runāt par to, cik svarīga ir individualitāte skolā kā sabiedrības modelī. Tieši no minētā visa sastāv ikdiena un līdz ar to arī pusaudža pašnoteikšanās. Un arī no notikumiem, kas atstāstīti Monstru skolā - protams, sižeta varoņiem pielāgotā veidā. Tipiska pusaudžu grāmata ar tai raksturīgu saturisko kvalitātes līmeni, kas to visticamāk nekad neierindos nevienā klasikas plauktā.
Lai arī - vērtējumu amplitūda kopumā ir no ļoti atzinīgas līdz ļoti noraidošai. Taisnība ir vai nu katram vai nevienam.
Vecāki, kuriem šķiet, ka viņiem jāizlemj, vai bērnam to lasīt vai ne, mazliet kļūdās. Auditorija, kuru vecumam domāta grāmata, to paņems bibliotekā un izlasīs skolā, matemātikas stundā zem sola, arī tad, ja pateiksiet 'NĒ.' Vai Jums par to vajadzētu uztraukties? > Jums vajadzētu uztraukties vairāk par bērna spējām kritiski vērtēt to, ko viņš vispār redz un dzird (televīzijas ziņas ieskaitot). Bet - monstri (tādi un citādi) jau diezgan ilgtermiņā ir visur - un ne tikai informācijas amplitūdā no televīzijas kanāliem līdz mājas lapām un spēlītēm internetā. Šis 'sižets' ir ar krietni lielāku vēsturi. Turklāt, liela daļa monstru ir cilvēku pašu radīti vai par monstriem padarīti.
Ja uztraucaties par to, ka nezināt, ko bērns lasa, tad jums ir divas iespējas. Pašam izlasīt. Vai padomāt - cik lielā mērā kritiski vērtējamas būtu Glābējzvana un līdzīgās sērijas tikai tāpēc, ka tagad jūs vairs tās ne par ko nelasītu? Vai arī - cik daudz jūs bērnībā uztvērāt/paņēmāt/piesavinājāt, piemēram, no brāļu Grimmu pasakām.. Tās bija samērā populāras, lai arī principā vismaz atsevišķas no tām noteikti ir uzskatāmas par pieaugušajiem domātu literatūru, jo pat bērniem domātās šausmu literatūras žanrā tās neiederas. Ansītis un Grietiņa šķiet nevainīgs stāsts par apmaldīšanos mežā? Atceraties, ka tas ir par kanibālismu?
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru