Pirms kāda laiciņa darbu gūzmā pamanīju ziņu par to, ka internets [kārtējo reizi] zaudē prātu, kā izlasīšanu gan atliku uz vēlāku laiku. Un pamanīju tikai tāpēc, ka nesen biju saņēmusi White Book epastu par Džordža R. R. Mārtina romāna Troņu spēles pieejamību elektroniskā formātā.
Pati ziņa nebija nekas ne plašs, ne saturiski izcils, tomēr tendence skaidra - visi ir milzīgi sašutusi par to, cik nepavisam ne mīlīga ir romāna ekranizatoru pieeja sižeta pavērsienu atspoguļošanā.
Pirmā mana doma - jāielūkojas Ilzes blogā, vai viņa ir rakstījusi par grāmatu - ir, starp citu >>. Otra - vai skolā vairs neliek lasīt Šekspīru un antīkās traģēdijas? Un - ko māca vēstures stundās? Ja mēs sākam masveidā apvainojoši bļaustīties par slepkavību ainām filmās (turklāt, nebļaustāmies par masu iznīcināšanas grautiņiem Holivudas super grāvējos un nebļaustāmies, vai vismaz tik skaļi ne, par mantiņām kinderolās ar atveramām galvām), tad acīmredzot neesam piefiksējuši, ka masveida brutāla slepkavošana tomēr ir rietumu kultūras neatņemama diagnoze.
Te nav runa par to, vai tas ir normāli un labi, un vēlami. Nav runa par vēsturiski notikušā sekām un kontekstiem. Runa ir par to, ka Troņu spēle atbilstoši sāgas rakstītajiem un nerakstītajiem literārajiem noteikumiem iekļauj realitātes aspektus tādus, kādi tie nu ir. Un, ja mēs [pieaugušie] nespējam uz to skatīties, tad - varbūt mēs nespējam skatīties paši uz sevi? T.i., saprast savas iekšējās amplitūdas un to, kā katrā no mums atsaucas gadsimtu pieredzes..
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru