Tur NAV kaķis!

Neesošā laika ilūzija, kam ir vismaz ilggadēja draudzība (ja ne nopietns sadarbības līgums) ar noguruma sajūtu, kas tā vien velk paslēpties no visām domām (un darbiem) kārtīgā spilvenu kaudzē, ņēmuši virsroku pār regularitāti, bet 14 dienu eksperimenta atzinumi tomēr ir ar ilgtermiņa nozīmi. Laikam laiks šajā eksperimentā ir vajadzīgs tam brīdim, kad tiek veidots 'iekšējais kopsavilkums'.

Daniels kādā brīdī šodien, stāvot pie virtuves loga, iesaucas: "Mammu, mammu, skaties!"
Pievēršos viņam ar:"Ko Tu gribēji man parādīt?", kad pēc skata pāri dārzam saprotu tikai gandrīz to pašu, ko suns Funs - nu, ka nesaprotu, uz ko man jāskatās.
"Tur nav kaķis.."

Tieši tik vienkārši. Es labu laiku neesmu rakstījusi katru dienu, lai gan 14 dienu eksperimenta laikā man patika tā sajūta - it kā ikvakara tikšanās iepriekš nenorunātā laikā. Un, jā - es pērku saldējumu.. Smejos par šo piebildi. Un smejoties saprotu, ka pērku saldējumu apmēram par 50% retāk - un tas mani netraucē, nekādā formā. Un vēl, ja es pārskatu tagad virtuves plauktiņus, tad mūsu mājās pārtikas izvēlē viennozīmīgi eksperiments ir aktuāls joprojām. Skaidrs - ja kaut ko tādu izvēlies, tad tas kļūst arī par pastāvīgu iztēles izaicinājumu, kur reizēm (vai vismaz > man reizēm) nākas piedzīvot nelielas sakāves. Bet - tas tikai norāda uz kaut ko vairāk. Uz to, ka man savos divdesmit astoņos gados arvien vēl ir jāmainās, lai es izmantotu visu to potenciālu, kas man ir iedots.

Es neesmu pabeigts, ideāli novienādots punkts. Es pat neesmu vēl viss teikums par sevi. 

14 dienu veselīgas ēšanas eksperiments (un te es gribētu atgādināt, ka es šāda satura grāmatām līdz šim vispār nepievērsu nekādu vērību!) no ēšanas paradumu maiņas ir vedis pie kaut kā daudz būtiskāka. Pie sevis novērtēšanas. Pie tā, ka es esmu paskatījusies no malas uz visu savā dzīvē - sākot ar ikdienas sakārtotību tīri organizatoriskos sīkumos un beidzot ar to, kam man pietrūkst laika, lai arī - ne jau laiks ir pie vainas (reizēm pie vainas ir 'labi, protams' lietošana tur, kur vajadzētu teikt 'nē'). Ir tik apbrīnojami vienkārši viegli atklāt un ieraudzīt savstarpējās saiknes starp haosu sīkumos un lielajās lietās. Un tad pēkšņi es pieķeru sevi pie domas (kā pieķeras pie garāmslīdoša balona lentas), ka.. to es zināju jau sen. Tikai biju nolikusi tā tālāk no sevis pašas. Kādā putekļainā stūrītī, zem čupas ar vecām avīzēm..

Reizēm, lai kaut ko mainītu vai atrisinātu, kad esam atklājuši, ka tā mums nav labi, ir nevis jāatrod vaina, kļūda vai tam līdzīgs efekts vai defekts.. bet gan jāsaprot kaut kā trūkums. Tur, kur ir tumsa, vienkārši nav gaismas..