Līze, Līze Analīze

Nosaukums: Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti

Autors: Inese Zandere

Izdevniecība: liels un mazs

Gads: 2012

Apjoms: 32 lpp.

Aptuvenā cena: 4.00 Ls / 5.70 Eur

Par slimnīcu, tad, kad tur jau tāpat neatrodamies, mēs parasti nevēlamies runāt, jo tas ir tas viss, kas saistās ar nepatīkamo. T.i., reti, pat ļoti reti mēs raugāmies uz jebkuru medicīnisku aspektu, kā uz kaut ko lietderīgu, mums vajadzīgu un nepieciešamu, dzīves kvalitāti uzlabojošu. Palīdzošu un labvēlīgu. Lai arī – pārsvarā gadījumu tas būtu atbilstoši. Un – ne tikai tāpēc, ka procedūras mēdz būt biedējošas, sāpīgas un nogurdinošas. Bet arī tāpēc, ka mēs no savas mājsajūtas nokļūstam metāla gultiņā un tā kļūst par mūsu ikdienu – skapi, galdu, guļvietu un pirātu kuģi, ja vajag.

Tā nedomā tikai kāds no mums. Šīs un līdzīgās sajūtas virmo mums apkārt. Un ir tik saprotamas, ka viegli kļūst par mūsu pašu sajūtām. Līdz mēs pieaugot iemācāmies saistīt ar slimnīcu tikai nepatīkamo pusi. Un reizēm šī iemācīšanās ieņem savu vietu arī tajā, cik lielu uzmanību mēs pievēršam regulārajām veselības pārbaudēm, kāda prioritāte veselībai ir mūsu budžetā (ja vien tajā par prioritātēm vispār var būt runa) un, visbeidzot, tajā, kā mēs skatāmies uz ārsta un medmāsas profesijām. 

Runāšana par to, kas tieši tagad ar mums notiek, kam mēs ejam cauri un kas un kāpēc mums nepieciešams, ir daļa no slimošanas. Tūkstošu gadu laikā nekas nav mainījies tajā ziņā, ka cilvēks, sastopot nepazīstamo, uztver to ar aizdomām. Tāpēc – šī grāmatiņa, kuras primāro lomu varētu saskatīt idejā uzmundrināt slimnīcā esošos bērnus un padarīt viņiem slimnīcas ikdienu vieglāk uztveramu, būtībā ir ļoti labs veids, kā vispār paskaidrot bērnam, kas ir slimnīca, kāda ir ārsta profesija un kāda ir tās loma mūsu visu dzīvē. Rotaļīgums ir ļoti pateicīgs iemācīšanās aspekts.

"Es šodien esmu Dakteris, kas pieri gudri rauc,

kas pazīst visas Slimības un zina, kā tās sauc."

Labi, var diskutēt par to, vai katrs skaitāmpants, atsevišķi aplūkots, šajā grāmatiņā ir tieši zelta vērts. Bet – visam jau nav jābūt no zelta. Turklāt, kas gan liedz, lasot priekšā, parunāties ar mazākajiem bērniem par to, ka parka lauma, kam vārdā Trauma, īstenībā ir pašu bērnu rīcības sekas, nevis kāds mistisks ārējais ļaunums, kam ar nevienu no mums nav nekāda sakara. Un, kāpēc gan lai bērnam slimnīcā nevarētu būt iedomāts sunītis, ja tas palīdz viņam justies labāk? Jā, mums IR jāpalīdz bērnam orientēties šajā pasaulē un uzzināt ļoti daudzas lietas, BET – varbūt mums nav tik ļoti jācenšas viņiem piedāvāt gatavu sistēmu, kurā stingri noteiktas visas iespējamās un neiespējamās lietas.. (nav normāli otrā mēģināt mākslīgi ieaudzēt savu perspektīvu vai prasīt, lai tas notiktu pats no sevis, turklāt, stipri apvainojoties par to, ka tas tā nenotiek)..

Un.. noslēdzot, ja MammasDienasGrāmatai būtu jāpiešķir speciālbalva – tad šī ir mūsuprāt labākā no Bērnu žūrijai piedāvātajām grāmatiņām 5+ vecuma grupā. Arī pievienoju Līzi Analīzi iezīmei Mammas Bibliotēka, kas šajā blogā nedaudz atšķir grāmatas, par kurām rakstām, un grāmatas, kuras lasām un īpaši atceramies.