Reizēm vienā un tajā pašā situācijā mēs esam tik dažādi. Arī attiecībā uz to, kāpēc, kad un kā mēs katrs izvēlamies ieviest izmaiņas savā dzīves kvalitātē, ritmā un dinamikā, ir iespējams izšķirt dažnedažādas motivācijas. Tikai jāatceras nelemt otra vietā un lemt pašam savējā.
Ziniet, ko es saskatu izvēlētās kalanētikas programmā lingvistiskajā ziņā? Kalanētika ir ļoti līdzīga vārdu salikumam Callan (programmas izveidotāja) + ethics. Mans nolūks nav dziļāk pētīt šo sakarību. Drīzāk akcentēt no tās izrietošo jēgu - tas, ko jūs darāt vai nedarāt, ir jūsu attieksme pret savu ķermeni.
Bet attieksmi veido nostāja. Nostāju pieredze. Pieredzi jautāšana. Un arī tas - cik precīzi spējam jautājumu formulēt. Es, piemēram, reizēm maldos, kā pa miglu. Esmu intervējusi diezgan lielu skaitu dažādu cilvēku, gatavojot materiālus publikācijām dažādiem izdevumiem un interneta lapām. Un īsti nekad neesmu ne uz vienu no šīm intervijām gatavojusies. Parasti man ir zināma viena konkrēta lieta, ko vēlos uzzināt šajā sarunā. Bet intervija top tad, kad tā notiek. Sarunājoties šodien ar Mindaugu par slodzes palielināšanas jautājumu un ēdienkarti, es sapratu, ka līdz šim pārsvarā ir bijis tomēr tā, ka uzdodu jautājumus par sev vairāk vai mazāk zināmām tēmām. Reizēm pat ar konkrētu intenci salīdzināt savus un intervējamā cilvēka uzskatus. Bet te - es pēkšņi esmu tikai punktā, kur visi cipari ir nulle.
Visi mani jautājumi ir iedalāmi divās kategorijās: tas, kas loģiski seko iepriekš uzzinātajam un ko varētu jautāt vidusmēra nezinātājs, un otra kategorija > minēšanas jautājumi - kaut kas pēc būtības ļoti līdzīgs mēģināšanai trāpīt mērķī ar aizsietām acīm.
Tā nu es šodien jautāju Mindaugam, kā viņš veido treniņu programmu cilvēkam, kuru redz pirmo reizi dzīvē. Un atbilde kopumā nav tālu no jau iepriekš šī eksperimenta ierakstos minētas domas, ka katrā atsevišķā gadījumā novērtējumā svarīgs ir individuālais faktors. Gan attiecībā uz to, kas vajadzīgs katram cilvēkam, gan attiecībā uz to, kāda ir katra trenera pieeja, un tā vēl varētu turpināt, detalizējot nianses. Citiem vārdiem sakot - uzreiz kļūst skaidrs, ka mana sākotnējā jautājuma pamatā bija ļoti dziļa nezināšana :D
Tas pats attiecas uz kādu stereotipu vai drīzāk - mītu, kas tiek saistīts ar sportiskumu, bet visbiežāk ar došanos uz sporta zālēm. Un tas attiecas, dāmas, uz mums. Viens no maniem šodienas jautājumiem tēmas ietvaros bija par to, vai vēdera daļai paredzēto vingrojumu vidū ir tādi, kas lielākā mērā vērsti uz ļoti redzama efekta panākšanu. Šī ir lieta, ko daļa cilvēku, īpaši sievietes nemaz nevēlas panākt, mainot dzīvesveidu no fiziski pasīva uz aktīvu. Un, kā man šķiet, daļai tas varētu būt arī argumenta vērts uzskats. BET > īstenība ir tāda, ka fizioloģiski sieviete nevar sevi pārveidot vizuālā ziņā tik ļoti. Rezultāti, kas tagad fotogrāfisku atmiņu uzplaiksnījumu veidā nomirgo jūsu prātā, ir panākti, lietojot steroīdus.
Ja dodaties pirmo reizi dzīvē pie personīgā trenera, jūs visticamāk pirmajā tikšanās reizē sagaidīs iepazīšanās un standarta iesācēju programma, kas palīdzēs saprast jūsu sagatavotību, kā arī plānot jūsu treniņus jūsu pašu motīvu kontekstā. Svarīgi ir būt atklātiem par savu veselības stāvokli.
Nākamais solis skaidrības ieviešanā - jautājums par slodzes palielināšanu. Atslēga ir jēdzienā 'komforta zona'. Ja izvēlētais treniņš neprasa no jums mazliet vairāk, kā jūs varat bez īpašas piepūles, tad slodzi vajag palielināt (skaitu/ilgumu). Pakāpeniski, sekojot līdzi tam, kā ķermenis uz to reaģē.Vai, kā un kad papildināt vienu fiziskās aktivitātes izvēli ar citu, arī ir katram pašam izlemjams jautājums. Vienīgi tad, ja vēlaties uzsākt treniņus, kā mērķis ir kaut kas vairāk par izturības un/vai izskata uzlabošanu un labu pašsajūtu, tad pats par sevi saprotams - vajadzēs arī profesionālu padomu.
Slodzes kopsalikums vēlmei un iekšējai nepieciešamībai pēc kustīga un veselīga dzīvesveida būs pietiekams, piemēram, kombinējot jogu vai kalanētiku ar skriešanu - pieņemu, ka šī Mindauga atbilde labi iederas gan tēmā kopumā, gan mana personīgā priekšstata veidošanā par slodzes perspektīvu.
Kas attiecas uz vakardienas ēdienkarti > vienīgais iebildums ir par to, ka pie kartupeļiem būtu vēlams likt klāt vēl kaut ko no zaļumiem.
Ēdienkarte
Brokastis: omlete ar sezama sēklām un ziemas salāti - kabača, burkāna un gaileņu (bērni gan šo neakceptē)
Medus našķis - tējkarotes lollipop
Pusdienas: biešu-spinātu zupa + plucinātas alus desiņas (jā, vakardienas zupa.. slikti lielākas vienveidības ziņā, bet tā, kā man šķiet, ir visai plaši pazīstama prakse - t.i., mēdz gadīties izvārīt zupas apjomu, kas vairs neietilpst vienā ēdienreizē)
Launags: augļi - banāni un apelsīni
Vakariņas: pēc vispārējā pieprasījuma auzu pārslu putra, tikai šoreiz cukuru nepielieku nemaz - tad, kad putra ir zaudējusi vārīšanās temperatūru un pirms likšanas bļodiņās, es pielieku divas ēdamkarotes medus
Šodien man pašai prasās vairāk daudzveidības produktu klāstā un garšas niansēs. Noteikti par to jāpadomā, ieplānojot rītdienu. Pieļauju, ka tad, kad tikai sāk sekot līdzi savai ēdienkartei, varbūt plānošana pat ir vēlama, lai vairāk varētu pārskatīt to, kādiem produktiem būtu jānonāk iepirkuma grozā. Pēcāk tas droši vien kļūst par pusautomātisku procesu, kur jāplāno tikai svinības un iepirkumi gastronomiskiem izmēģinājumiem. Un vēl man šodien TRŪKST riekstu. T.i., es labprāt kaut kur kaut ko iemainītu pret pāris saujām zemesriekstu vai lazdu riekstu. Diezin kas tāds ir to saturā, kas manam organismam pietrūkst?
Bet varbūt tas ir ieradums. Lollipops un rieksti..
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru